Svārstību kontūrs -

ļauju sev visam riebties. riebjas arī, besī, krīt uz nerviem, neeeeeez cik sen pēdējoreiz izjutu kaifu no šitāda noskaņojuma. nožēlojami, ka mazliet jau nākas sabremzēties, jo velnišķīgais apzinīgums ir kaut kas grūti nokratāms. nākamā stadija varētu būt, ka es notinos - viss - čušs, telefons izlādējas, manis nekur nav. bet šitā jau es gan neizdarīšu.
tāpēc es besos un ļauju sev to darīt pat skaļi.
vēl es ceru, ka sabojāsies laiks, lai ir tie arktiskie vēji, es tos pat gaidu, tad man būs vēl viens iemesls besīties. jājājā. bet varbūt arī vairāk ziemeļu gaisa un miera. mierīga riebuma, mhm.
visi šitie kultūrgada pienākumi/pasākumi, velns viņus.
atskaites.
profesionālā bedre atkal pēc kaut kā liela, tā ir vien-mēr. rudenī gan bija drusku labāk, ai, nu es gan arī brēcu gar Daugavu vazādamās, bet tas tā skaisti-sentimentāli-melanholiski bija, un lapas bira, vaidieniņ cik skaisti.
tagad daba, piemēram, tik uzņem apgriezienus uz vasaru, bet man gribas sviest visu pa gaisu. tas jau ir rezultējies sadauzītā datora stūrī pēc somas lidināšanas pa gaisu ar piezemēšanos uz asfalta.
vai kāds grāmatvedis negrib vēl kaut ko man pajautāt? ptu, ptu, ptu un pret koku. visas šādas iedomas un grāmatvežus.

tā es ļauju sev burkšķēt un besīties. kaut ko vēl ļoti gribas aizlidināt. aizmest, atstāt.
es negribu saņemties, es vienkārši negribu. ne šobrīd, nē.