Gan draudziņa mamma, gan priekšnieks uzrakstīja man smskas, lai pārliecinātos, ka es neatrados TAJĀ maximā. Neatrados gan. Sīkums, bet patīkami, ka iedomājās. Par cilvēkiem gan žēl. Tas man atgādina ļoti līdzīgu traģēdiju, kad manā bērnībā nogruva jumts kādam Tallinas tirdz. centram ar, iespējams, tikpat daudz bojā gājušajiem.

Man tik ļoti gribas uzrakstīt par draudzenes kāzām, par to, cik skaisti un sirsnīgi tas bija, par dievkalpojumu latgaļu valodā, par jautrajām dejām un papīra laternu laišanu debesīs (mūsējā sirsniņa uzlidoja visaugstāk un tai piebiedrojās krītoša zvaigzne), par gandrīz negulēto nakti un veču peldi Rāznas ezerā, par tūdaliņ-tāgadiņ un draudziņu, kurš visu priekšā tēloja matrjošku, par pēdējām stundām Rīgā, uzmācīgajām lapsenēm, kad ēdu strītburgeri, silto mājas vējiņu, krievu čaļiem 22. autobusā, kuri jūsmoja par svaigiem salātiem; par visu, visu gribas sīki, smalki uzrakstīt, tikai nekas tā riktīgi nenāk laukā. Vien tas, ka esmu pamanījusi - jo biežāk lidoju uz mājām, jo mazāk gribas atgriezties rutīnā. Mirkli, lūdzu, apstājies!

Baby bitte mach dir niemehr Sorgen um Geld,
gib mir nur deine Hand ich kauf dir Morgen die Welt.

Egal wohin du willst wir fliegen um die Welt,
haun' sofort wieder ab, wenn es dir hier nicht gefällt.