Jau otro reizi nolažoju braukšanas eksāmenu. Nu, labi - sev par attaisnojumu varu teikt, ka pirmo reizi liku vienā no tizlākajiem Dublinas rajoniem, kad gāza kā no spaiņa, un es savas kļūdas salasīju kā sēnes pēc lietus. šodien gan liku mazmiestā (nu, cik nu mazmiests - aptuveni Rēzeknes lielumā), un ja nebūtu braukusi pārāk tuvu pieparkotajām mašīnām uz vienas ielas, tad būtu arī nolikusi (ar visām pārējām kļūdām). Bet skaidrs ir viens - man vienkārši vajag vairāk braukāt. Tik vienkārši.

Vispār, diezgan sūdīgi, ka draudziņš ir tik tālu prom. Es nevaru piezvanīt, kad gribu, jo ir 7 stundu starpība. Kad es guļu, viņš strādā. Kad es strādāju, viņš guļ. Un vēl man ļoti pietrūkst lāča apskāvienu. Tas laikam ir iemesls nr. 1, kāpēc es esmu ar viņu kopā - vislabākie apskāvieni uz pasaules!

Nav nekā drausmīgāka par kolēģiem, kuri nepārtraukti izmanto vienas un tās pašas "catchphrases".
Gdje vaša oriģinalnostj, gospoda?!