vai jums ir bijusi tāda sajūta, ka sūdi smeļas mutē, visi no tevis kaut ko grib, laika petrūkst 24/7, visu laiku tikšanās, darīšanas, dedlaini, randiņi, ģelas, ģelas - bet sajūta tāda, it kā tu dzīvotu?! nu, tā - tāda ir dzīve, es izjūtu garšu?
man tā ir pašlaik. fīlings ir tāds, it kā es gadu būtu nogulējusi ziemas miegā, un tagad mani beidzot pamodināja. vai arī, piemēram, lietoju antidepresantus, ka liekas, ka viss ir ārkārtīgi mierīgi un tā, bet absolūti nav nekādu emociju un ir totālākā apātija, bet tagad, kad ir pārstāts, tad visas sajūtas atmostas.
nekādu antidepresantu man nav, bet kaut kāda režīma maiņa automātiski notikusies.
vai varbūt zvaigznes pareizi nostājušās.
vai arī mana jaunā dzīvesvieta ir ar labu auru.
vai arī atgūtā pašapziņa.
vai varbūt vēl kaut kas.
lai kas tas būtu vai nebūtu, man tas patīk.

kad izej caur fāzi "es nevaru sākt, man bail un slinkums", tad ir tāds kaifs meklēt un tulkot un klabināt un konspektēt. tad var bez maz vai justies kā tajos nike un adidas plakātos: just do it vai impossible is nothing.