Vakar pēc darba un veikala tikko paspējām paglābties no lietus, ieskrienot mājās. Soma istabā, produkti virtuvē, pārģērbjos un skatos pa logu. A tur, a tur 50 m no manis ir Varavīksne ar lielo V. Krāsaina, skaista, tik tuva. Atvilku draudziņu, mēģinājām nofotografēt to brīnumu, bet, kā par nelaimi, man tagad tā lēca nefokusē. Draudziņš jau teica, lai eju meklēt lāpstu, jo "tur pie tā staba varavīksne beidzas un tur mūs gaida pods ar zeltu". Protams, varavīksne nekur nebeidzās, bet virs šosejas izveidoja skaistu loku, tādējādi parādot savu skaisto un apaļo formu.
Kādreiz viena man tuva draudzene teica, ka ja redz varavīksni, tad Dievs atgādina, ka mūs visus mīl. Un īstenībā vienalga - ticēt vai neticēt, tik un tā var domāt, ka viss būs labi. Katru reizi, kad es redzu varavīksni, tā man atgādina, ka viss būs labi.

Šodien iegāju River Island un izgāju no turienes ar jauku gredzenu (ir pienācis laiks rotāt pirkstus, ko parasti nedaru) un melnu maisīgu kleitu - beidzot būs pielietojums manām divdesmit jostām.
Vispār, skatoties veikalu piedāvājumus, atkal un atkal nākas secināt, ka mūsu mīļajiem vispasaules geju dizaineriem nepatīk sievietes ar krūtīm. Es te nerunāju par kaulu kambariem uz mēles vai resnām sievietēm visapkārt, bet par sievietēm, kurām, tā teikt, božeņka dal! Uz gurniem ņedal, bet tur gan. Kā es, piemēram. Šobrīd modē ir tie maisi un, pats trakākais, tie ir maisi, kuri priekšā knapi aizsedz nabu, bet aizmugurē stiepjas pāri dibenam. Sievietei ar krūtīm kaut kas tāds izskatās hideous. Arī manis pirktā kleita priekšā ir virs celīša, bet aizmugurē zem celīša. Vai vēl labāk - uzvillku jumpsuit: viss forši, viss jauki, abet aizmugurē mega izgriezums, speciāli domāts tam, lai kāds man attaisītu krūšturi (un bez krūštura es uz ielas nerādos). Jūs teiksiet, lai pērku speciālu krūšturi, bet es teikšu "paldies, bet nē, paldies"!
Vēl mana otrā sāpe ir mana aristokrātiski bālā āda (you feel the sarcasm?) un šortus, kuri šobrīd ir tik ļoti modē, es varu vilkt vien pludmalē. Un Latvijā es savas bālās kājas vispār varu nerādīt, tur mani apēdīs visas tās tanning vārnas. Healthy glow, bļaģ!
Bet varbūt es esmu vienīgā ar tādām pirmās pasaules problēmām, nezinu.

Savas dzīves laikā esmu sapratusi vienu svarīgu lietu:

man nepatīk krāsaini, kantaini, musturoti šķīvji. Tas ir, man viņi patīk veikalā un smukās interjera blogu bildītēs, bet ne manās mājās. Šķīvim ir jābūt apaļam un baltam. Šķīvis ir audekls un ēdiens ir mākslas darbs.




Cita lieta - krūzes. Tās var gorīties visās pasaules krāsās un formās.