...ar cik ļoti lielu nepatiku, riebumu un apspiestām dusmām devos turpceļā, tik antonīmiski noskaņots atgriezos atpakaļ... pat ne sev, ne kolēģiem nemanot viss sagriezās, apkrita un nu viss otrādi... nu nav jau protams, bet sajūtas pilnīgi citas... es pavadīju ciemiņus, nē, ne ciemiņus, bet vairākus mirkļus domās- kur rast motivāciju, vēlmi un spēku, bet neradis atbildi atkritu riteņkrēslā (ne nu gluži invalīdratiņos, bet biroja krēslā un ritenīshiem 8) ) un, pārvērtos... liekas, ka biju aizsteidzies pēdām pa priekšu un tās mani sadzina tikai pieturas mirklī... atkal atsākot kustību pretī dienas beigām, biju vai nu nemanāmi uzpildīc ar ko dzeltenu, vai pusdienas sagrieza iekshpusi kājām gaisā, bet kļuva ok... nezinu, kas turpināsies, kas aprausies un šobrīd domāt par to negribu, tāpēc uz brīdi iejukšu no darba uz mājām, vai no mājām uz darbu straumē un saplūdīšu ar mākoņiem...