...sirmas atmiņas, vējš un nepietiekams saules daudzums, pareizāk gan laikam būtu- siltums + negribīga vēlme kauko pasākt... skatos un nepamēģinot pat nepateiktu, cik ļoti mānīgs un patiesībā visai nepatīkams, kaut āŗišķīgi tik ļoti pievilcīgs... gandrīz kā ar cilvēkiem, protams ne vienmēr un visur, bet to jau laikam salīdzināt nevar... vajadzēja diezgan daudz laika, lai saņemtos, daudz... kad neko nespiežot un ļaujoties domām izplūstu, nedaudz nospiedoša sajūta pēdējo mirkļu kopumu sieta, nu spiežas pa vīlēm ārā... kā gan skanot var mainīties tā... njā... malks siltuma, kas silc arī tikai taustot, bet sajūtās grādi neceļas, tie kaukur vēju uzlūkojot momentāli krīt un tas sadrūmina... nē, atkārtojoties, kas ļoti nepatīk un oriģinalitātes un izdomas trūkumu brīžos uzmācīgi pārņem vadību un pagriež vēl par puscentimetru virs atzīmes, kas jau tā maximuma iedaļai pa virsu... pašapziņai netrūkstot tomēr nejūtos, galīgi nejūtos par to, ko varu, ko spēju, kur roka nenotrīcētu... bez tā, kas to slēpj, nezinu kā būtu... skatos uz draugu un domāju- kas ir tas, kas mūs iekategorizē kādā no atbilstošajām mapītēm vēl pirms mēs paši mēģinam sevi veidot... un kāpēc nav kāds, kas katram iedalītu jau laicīgi... es turpinu uz viņu skatīties un sajūtos... te jāseko kādam vārdam ar deminotīvu nokrāsu, jo... nezinu... liels slapjuma kamols tikko noskrēja rīklē... kas notiek? Phe, aptuveni trešā daļa- vājprāc- jau trešā, ir daudz, kas garām, bet nepietiek... skatos citur un smaidu... nē, tas viss patiesi, bet... kā tik augsts var tikt... visu cieņu! Tik ļoti negribas vienkārši palikt, esmu gatavs airēt, airēt spēcīgi, bet laikam tas kompass, kas nogrimis un apvārsnis vispakārt... Astrīdas apkalpei klusums... laikam jāgaida kāda zīme, kāda norāde, atkal jāgaida... tas nogurdina visvairāk... simpsonu debesis blakus pelēkiem plankumiem un es aizslīdu tiem līdzi...