...vaaa,ku jauki! Atkal mostos no dzeltenuma sejā...skaisti...turklāt esmu modies ar nedaudz vairāk informācijas, ar nedaudz vairāk pozitīvo emociju, ar prieku,ka esmu sheit... Brīzhiem nav nekaādas nozīmes gaisa gabaliem, tūkstoshiem mākonju un ziboshiem koku stumbriem visapkārt, pietiek ar to, kas ir...nezinu,kāpēc esmu tieshiieksh shīs pārdomas,jo varbūt nedaudz teātris... tikai kur? Un kad? Katrā ziņā ir pozitīvs un notiek kā labāk. Vismaz tā ceru... Ņu labi, ko nu par to, man tak atkal ir svītriņas virs garajiem patskaņiem un ļipiņas zem citiem ķeburiem... Un smaidīgs pieskāriens logam... Ir jāpriecājas! ir!

...pilns sveshuma un domu esmu atgriezies no pagātnes...ir labi, ko izdarīju...sebn gribēju,un nemaz ne tik sen,lai teiktu,ka esmu ne tā...neesmu vien drošs, vai notiks tā, kā vēlētos... īstenībā nedaudz atpakaļ laikam nobraucu garām... un nav jau ar tas tik svarīgi, jo tikai pilnveidojos un pienjemos, izliekot un atbrīvojoties... jocīgi... dažkārt tā, lai tiek līdz maliņām gan trūxt... bet pilnums smacē, arī tā ir taisnība... un ne jau es par to tagad...
...bija burvīga diena... pilns vēja un sazin kā vēl attapos un tā savādi... savādi, kad saņem, pat ne saņem, bet sajūti kauko tādu... formulēt to grūti un par vēlu, lai spiestos tam pāri... un varbūt nevajag... bet kad pagrieziens, tad ir jābrauc vēl gabals, lai tiktu atpakaļ... un savā veidā laiks un dzinulis pazūd... ne jau pavisam...
...un vēl nepatīk, ja nesaprot... ir par zemu, lai tiktu tam pāri un ne jau tāpēc ka maz... tas kaitina... tad vēlos dzēst un dzēst un arī sniegu neatstāt, bet lai ir savādāk...
...un galu galā, es joprojām labi... lai bezmiegs citur un silti nosalušajiem!...