...vēls un sen jau gulēt laiks... ne tikai man... arī kaimiņiem un mākoņiem... un nāks rīc un jauna mošanās, jauna celšanās un jauns viss izņemot vecās peļķes un pelēkumu debesīs... lai jau... es negribu būt kaukāc vēl otrais cilvēks, un nevēlos dzīvot tīklos, kautgan saulrietā vēlos būt viens... ar skatu uz dzelteno, lai nepazustu plašumā... es jau ar neiebilstu, ja ne viens un saule... tachu kopumā jau nekas cic neatliek, ja kilometri nospiež pie zemes... Ne tikai viņi, nevaru visu uzvelt tiem... ir lietas, kautgan nav tās lietas, tomēr savādāk tās nosaukt grūti, kas manī ne to rada, ko tās citkārt varētu... vai arī ir jau varējušas... un tad es nesaprotu, kas to visu var samainīt līdz nepazīšanai... liekas apmaldīties tagadnē varētu, ja nebūtu atmiņu kartes, kas tagad gan visai maldīgas un neved tur, kur vajadzētu... nu pietrūkst man tā visa... visvairāk jau skaidrības... to var saprast un var nesaprast un kā vienmēr- tās tikai manas domas...

...kārtējā strādājamā nedēļa nost no pleciem kā smags iedomu draugs, kas nejūtot savu svaru, apķēris manu kaklu un turoties tajā atstāj sāpīgus pirkstu nospiedumus... ir vieglāk, nu- kad viņš nost un neliek iet tur un tur, nākt atpakaļ un darīt ne visu jauko un harmoniju veidojošo... stāvu vēl un noskatos tam nopakaļ un gaidu draugu, kas mani nēsās un kaut arī tikai iedomās, tomēr krietni gaisīgākiem soļiem un smaidiem...iebrāzās vējš un aizcirta visu- gan durvis, gan plašumu, gan manī to, kas varbūt nedaudz baidās palikt starp tām četrām viens... sienām... nu arī sēņu zupiņa maigi kūpot izlīdzinās ar šo četru + vēl divu ierobežoto temperatūru... vienīgi savdabīgais aromāts iztiek arī pa logu un tieši kādam nāsīs iekšā... es ārā neizkūpu, es palieku un nedaudz saplūdīšu ar apkārtējo...