es droši vien ja būtu tad būtu labākajā gadījuma avīžu drukātāja aiz sienas bez brūnas ādas somas ko pārkārt šķērsām pār plecu kad viss beidzies un bez simtās daļas zvaigžņu jēru bet rokas melnas arī nedrukājot avīzes un nerokot kartupeļus
eu es bērnībā izlasīju ka dzimumzīme uz auss nozīmē lielu piekrišanu un biju šokā kad ne uz labās ne uz kreisās auss neatradu nevienu pašu dzimumzīmi domāju ka mana dzīve ir norakstīta biju taču tīne bet tagad kad no tādiem dzimumzīmju skaidrojumiem un lielām piekrišanām ne silts ne auksts uz manām ausīm ir tieši deviņas dzimumzīmes uz kreisās sešas uz labās trīs
ervīns it kā nejauši sāk spēlēties ar maniem pirkstiem it kā zinādams ka tieši tas man patīk visvairāk kamēr es viņam skaidroju kur jāiet tad uz gultas malas sēžot saka man "mani sauc ervīns lūdzu iegaumē to" paldies ka iepazīstināji mani sauc aija bet to jau tu zini bet ervīn kas tas tev par vārdu man bērnībā blakus mājā dzīvoja ervīns un kā man viņš nepatika it sevišķi tad kad nāca pie mums aizņemties sāli vai tad kad stāstīja par sevi savu mammu un savu brāli lietas kas mani neinteresēja pat ne mazliet piedod ervīn tas laikam vārda dēļ
man skolā krievu valodu nemācīja krievu valodas vietā mācīja vācu valodu smuka jau tā valoda tāda pufīga un atsperīga arī pielietojums ir bijis bet ne jau par vācu valodu ir stāsts tā īsti par krievu valodu arī nē bet es vienkārši nesaprotu no kurienes man kurai krievu rakstība sveša kā garneļu garša iestrādājies tāds reflekss ka pārāk bieži un pārāk regulāri rakstot rakstīšanas ierastakajā izpausmē man burta d vietā uzrakstās krievu d tas ir tā pat mazliet biedējoši vienīgais mans skaidrojums šai parādībai ir tāds ka iepriekšējā dzīvē es varbūt biju mašīnrakstītāja padomju savienībā kuras mašīnai bija ieklemmējies taustiņš g un katru reizi kad tas kārtējo reizi neatstāja savu tintes nospiedumu uz papīra es nikni un agresīvi dauzīju pa šo taustiņu ar saviem mašīnrakstītājas sagurušajiem pirkstiem un tā nu šis g dzīvo visdziļākajos manos bezapziņas slāņos vēl šobaltdien
nu ir tādas grāmtas kuras pēc izlasīšanas tik ļoti negribas atdot atpakaļ bibliotēkā pat ja es zinu ka visticamāk viņu nekad vairs nelasīšu bet gribas lai viņa būtu manā tuvumā stāvētu manā grāmatplauktā un lūk agrā rudenī tas laikam bija kad negribīgi bet tomēr kā jau godīga meitene aiznesu šo grāmatu atpakaļ uz bibliotēku varētu jau nopirkt bet kur tad tu tādu nopirksi ja pirmajā lapaspusē rakstīts izdevniecība "liesma" rīga 1975 bet vakar bet vakar bet vakar visu dienu staigāju apgarota jo humpalās netīšām uzgāju šo te saturā tik skaisto grāmatu par divdesmit santīmiem pat kefīrpaka pa divdesmit santīmiem nesanāk un šitāda grāmata sanāk skaisti
negribu vairs nekad sapnī redzēt paralizētus cilvēkus nepatīk pēcgarša nepatīk kādu tas ietekmi uz mani atstāj ja tā ietekme bija no tiem paralizētajiem cilvēkiem bet man šķiet ka jā vismaz no rīta točna un tagad un tagad un tagad es gribu cept visiem omleti bet visi kam piedāvāju atsakās un kaut nu tie sarkanie logi būtu man vismaz kaimiņos bet drīzāk jau ka nē vēljoprojām jūtos kā maza melna olīve
un tā tumši zilā krāsa patīk tik ļoti ka tagad man ir četri pāri tumši zilu zeķubikšu vēl gribēju pastāstīt kā šodien gāju pa to skaisto aleju brīvības ielas vidū un tur vēljoprojām ir manu zābaku zoļu nospiedumi sniegā pēdējo reizi gāju tur šķiet pirms trīs dienām mana personīgā aleja es nodomāju un pasmaidīju un tikko es atradu savu mīļo gredzenu kurš bija pazudis kādu nedēļu melnajā zamšādas kurpē pie spoguļa un jā rokas ir visforšākās uzreiz pēc lūpām
Navigate: (Previous 9 Entries | Next 9 Entries)