kad man ir vajadzīga pašiedevesma es caur plikajām spuldzēm skatos pabalējušos uzrakstos uz sienas un saku sev ka protu taču pāršūt kleitas un protu skaitīt dzejoļus un protu būt viena vienītiņa šodien ar to pietiek
es sarunājos maz un gandrīz nemaz sarunāšanās nav mans dabiskais stāvoklis sarunājoties es jūtos neērti un vēl neērtāk ja piefiksēju ka kāds klausās tajā ko saku ērti es jūtos bezvārdu komunikācijā bet kur tad lai tādu rauj šajā superkomunikablās sabiedrības laikmetā es iekšēji viebjos un lādējos kad mani kāds uzrunā vai man kāds ir jāuzrunā es arī noslēpt to nemāku varbūt tikai nemakulīgi nomaskēt tāpēc piedodiet visi bijušie un potenciālie sarunu biedri bet es tikai rūpējos par savu ērtumu un tas pēdējais cilvēks ar kuru vēl sarunājos arī tas šķiet būs jāpārtrauc pārāk mākslīgi pārāk neērti pārak traucējoši tā nav bijis vienmēr un droši vien ka arī nebūs vienmēr bet tā ir tagad āmen
bet vispār man ir neveselīga paskata sejas āda kaut kādi pušumi uz lūpām un pannu nospiedumi uz rokām un maja iģinstvinnaja naģežda vēl joprojām ir visna to viena tante dziedāja pa rādio vēl pirms iepriekšējā pavasara tāpēc tas vēl joprojām
man vienmēr ir kārdinājums atmaskot un atmaskoties bet es nekad to nedaru un man vienmēr ir kārdinājums runāt un sarunāties bet es nekad to nedaru
es pa svešām mājām vairs nestaigāšu arī pa savām labprāt vairs nestaigātu bet tas man kaut kā neizdodas un tikai kāpēc es pēdējās divas stundas viena pati nosēdēju svešā istabā klausoties nepatīkamās intonācijās no blakus istabas izdzēru kafiju izsmēķēju cigareti apēdu apelsīnu un aizgāju vispār nezinu kur likties tagad bet kaut kur ta jāliekas
ervīns ienāk un saka man laikam būs jāpārvācās pie tevis labi ervīn forši ervīn bet kur joki par gailīšiem un vāverītēm acis un rokas un rokas un acis
vārds ervīns joprojām ir tikai nosapņots ervīna tēls ir skaists un īsts
kad visi dienišķie apkārtesošie arī viruālie kā šķiet ir aizgājuši uz garo garo ziemu mdn es uzrīkoju pati sev savu individuālo garo ziemu my own private long winter tumša dzīvokļa tālākajā istabā sēžu es ar nosalušām rokām kā zaķītis zem eglītes cat power dzied where is my love bet es guļu ar seju pret griestiem pūšu dūmu rimbuļus un turu logu plaši vaļā nāc ziema istabā nāc un tā laterna pie mana loga kas pirms tam četrpadsmit gados ne reizi netika pildījusi savu funkciju bet tagad ir iedegta un ar tādu iedomāti siltu gaismu izgaismo manu redzesloku manu private space tā ļoti ļoti nomierina arī iedomāti protams tikmēr mana aristokrātiskā kiča glāze ar vieglo alkoholisko dzērienu jau ir tik auksta ka vēl mazliet mazliet un piesals pie pirkstiem bet tomēr ar tiem pašiem pirkstiem cieši turot glāzi es uzsaucu tostu par potenciāliem un jūtu sensoriem un ziniet ko tagad viņa dzied viņa dzied you're suppose to have a living proof piedod skaistā dārgā bet neko tādu tu manī neatradīsi
tie skaistie cilvēki un tās papīra švīkāšanas tas darba laikā brīvajā laikā no vecām filmām semučkām un jokiem kas nav smieklīgi
Navigate: (Previous 9 Entries | Next 9 Entries)