klajš prozaiskums varbūt bet es jau zināju ka tās naktis kurās intensīvi un padevīgi jāmācās ka tās vienmēr būs tās visskaidrāko debešu naktis ziniet patīk jau man tādas un viskautkādi citādāki radošie velni arī mācās virsū nemaz nezinu ko tagad darīt ļauties vai pretoties vēl es divus ļoti autoritatīvus filosofus aplēju ar kafiju neko nesavācu neatvainojos visu atstāju kā ir izvairīšos līdz pēdējam
manā mācību iestādē ir viena tāda pasniedzēja filosofijas pasniedzēja kura izskatās šausmīgi nelaimīga cilvēciski nelaimīga var jau būt ka arī filosofiski nelaimīga un tāda konstanti nelaimīga fatāli nelaimīga un viņa vienmēr vienmēr tāda izskatās ziniet es tomēr daudz uz tiem cilvēkiem skatos un viņus vēroju šai sievietei ir pati nelaimīgākā seja pasaulē tajās dienās kad viņu redzu es pati jūtos nelaimīga par to ka kādam ir tik nelaimīga seja var jau būt ka man ir tāda pati seja es nezinu varbūt ka man vispār nav sejas vai kā tur bija ar tām sejām
bet tad es iedomājos ka ja nu un varbūt kelvinam tās spazmveidīgās kustības kas protams bija ļoti izklaidējošas un pievilcīgas bet ja nu viņam tāpat kā kērtisam un kad es tā iedomājos kaut gan drīzāk jau ka nē nekā ka jā bet tomēr kad es tā iedomājos man palika skumji un es vairs fiziski nevarēju pasmieties pasmaidīt paķiķināt bet kelvins bija tāds jauks tāds vientuļš izskatījās sēdēdams uz sava krēsla pie savas palodzes ar saviem ierakstiem pierakstiem bet viņam vienalga viss grūvī jā jā dabūju no kelvina plakātu ar caurspīdīgiem izzūdošiem cilvēkiem bet vispār vakar es visos četros trubadūros skatuviski iemīlējos par visu
bet nē vispār es jau ne par to ne par tiem telefoniem es par to ka nav kur likties bet kaut kur jāliekas tā globāli vai vismaz globālāk es zinu ka nevar jau tā vislaik sēdēt zem kastaņām un sapņot bet ko citu darīt ja mājās iet negribas es pat labprātāk kantu zem tām kastaņām lasu un izliekos ka neredzu sava maršruta sabiedriskos transportus kurus es it kā gaidu bet īstenība ne jau kaut kādu sūda autobusu es gaidu apgaismību apgaismību ziniet arī mana izolācija globalizējas neierobežotās telpas izolācija tā to tagad sauc mazs progresiņš varbūt jā jā jā nāk vaļā
man riebjas runāt pa telefonu
man tiešām tiešām ļoti nepatīk
bet man patīk tēlot ka es runāju pa telefonu
mhm
ziniet vakar tai filmā par tramvaju vislaik bij tāda sajūta ka tas tramvajs pāri man brauktu tāds cilvēku nožēlojamības un kaut kādas smeldzes manifests un vārds 'kalpotājs' vispār satur sevī visas manas pasaules skumjas bet ne jau tikai tā viss jau ir skaisti bet tā smeldze tā smeldze tai filmai nevajadzēja būt tik skumjai bet kapēc tomēr viņa ir tik skumja es nesaprotu un redzējāt beigās pašās pašās beigās tas tramvajs tiešām pārbrauca man pāri fiziski sajutu pat precēties tramvajā vairs negribas
no rīta piecēlos agri un braucu staigāt pa rīgas ielām staigāju tā kā tūrists tā kā pirmo reizi pastaigāju un atbraucu mājās daudz skatījos uz cilvēkiem vēl vairāk uz jumtiem un mazajiem tornīšiem bezmērķīgas staigāšanās ir vispatīmākās autobusā iemīlējos vienā ārzemju tūristā gribējās kāpt ārā tajā pašā pieturā kurā viņš bet es rāmi sēdēju un turpināju lasīt savu izglītojošo literatūru prioritātes prioritātes
jā jā smaidiet uz mani
es nespēju palikt vienaldzīga pret smaidiem
terapija
dažreiz liekas ka no skaistuma un labsajūtas varētu arī nomirt
Navigate: (Previous 9 Entries | Next 9 Entries)