bez_sakars - October 21st, 2008

Ir lietas. Ir cilvēki. Bet šoreiz runa ies par lietām.
Tātad ir lietas. Bieži vien nenovērtētas, jo kurš gan domā par lietām? Neviens nekad nedomā vairāk kā nepieciešams un ja domā, tad pašreiz droši vien atpūšas vienā no tām mājām, kur nezināmu iemeslu dēļ nevar atvērt nevienas durvis. Un ja kāds mēģinās tās atvērt ar kāju palīdzību, tad drīz vien varēs sevi cieši apskaut ar abām rokām un stāstīt cik ļoti sevi mīl. Un domāt par lietām. Bieži vien nevajadzīgām. Un kāpēc cilvēkiem tās ir. Bet neviens nevar paskaidrot kāpēc ir vajadzīgas nevajadzīgas lietas, it sevišķi šeit, kur katrs dzīvo savā istabā ieslēgušies ignorējot manus kliedzienus un klauvējienus ar galvu, lai pievērstu viņu uzmanību. Toties es atklāju, ka nevajag ne rokas, ne kājas, lai atvērtu durvis. Tās pašas atveras. Atliek tikai ar galvu notrāpīt pa sienā iebūvētu pogu. Un ienāk divi smaidīgi eņģeļi nesot kaut ko tik ļoti pazīstamu, ka nolemju atlikt aptauju uz vēlāku laiku...
Atveru acis un cenšos atcerēties kaut ko. Ieraudzīt visu tā, kā tas bija agrāk. Pirms es pats kļuvu par lietu. Ieraudzīt un satvert. Ierāmēt un pielikt pie sienas. Izjust un ietetovēt šo sajūtu sev dvēselē uz mūžu.Bet es neko no tā neredzu. Nejūtu. Tikai veltīgi cenšos saķert gaisu, noturēt starp pirkstiem birstošās smiltis.Bet varbūt es vēl neesmu pamodies? Aizveru acis. Atveru. Nekā. Viss patiešām ir mainījies. Bez manis. Laikam nebiju pietiekami svarīgs, lai uz mani pagaidītu. Bet kā tiek noteikts svarīgums? Kaut jel es varētu aizvērt acis un rast patvērumu tumsā. Taču man ir bail no tumsas. Mani iemācīja baidīties. Un ne tikai no tumsas. Nekas nav tāpat kā agrāk. Un nekad vairs nebūs. Tātad tā vajag. Un necentīsimies noskaidrot kam. Tas nav mūsu mērķis. Mums tāda vispār nav. Mēs vienkārši rakstam par lietām. Nezinu kā jūs, bet es noteikti.
Tātad ir lietas. Katrai ir sava istaba, sava gulta, un divi mājdzīvnieki, kurus reizēm sauc par eņģeļiem un kuri ierodas tikai tad, ja kāds netīšām uzsitis ar galvu pa sienu. Un visbiežāk tas kāds esmu es. Jo man patīk eņģeļi. Un kaķi. Man bija viens, kuru es ļoti mīlēju un vēlāk nožņaudzu...Laikam tomēr nepatīk. Kaķi. Bet eņģeļi gan, jo vēl nevienu neesmu nožņaudzis. Vienreiz mēģināju un pēc tam ilgi turēju sevi cieši apskāvis.
Viņi dažreiz atļauj man iziet ārpus mītnes, ārpus nama, kurš ir kļuvis par manām mājām, pastaigāties. Tādās reizēs man patīk iedomāties, ka es esmu nezāle. Kāpēc nezāle? Nekas cits man neienāca prātā, jo nezāles neprot domāt. Bet es esmu viena riktīga nezāle. Ja jūs man atļausiet tā domāt. Un necentieties mani pārliecināt, ka tā nav. Jums nekas neizdosies. Jūs šeit nav. Es esmu. Nezāle. Taču arī nezālēm gribas ēst, tāpēc dodos atpakaļ uz savu kambari. Un pa ceļam minu kas atrodas aiz tā durvīm. Dažādībai. Dažreiz sanāk uzminēt, taču reizēm jāsāk domāt vai es neesmu drīzāk dārzenis, nevis nezāle. Šoreiz man veicas. Uzminēju kur atrodas pods, gulta un durvis. Es pasmaidu. Nekas nav mainījies. Neviens nemainās, kamēr nav spiests to darīt, bet visi domā, ka mainās tāpēc, ka grib. Un cik cilvēku vispār zin ko viņi grib? Par maniem kaimiņiem nemaz nerunāsim. Viņi vienmēr kaut ko grib, tikai nespēj to izteikt ar vārdiem, tāpēc dauza savas galvas pret sienu un neļauj man domāt. Par lietām. Bet lietas ir. Es to zinu. Svarīgas lietas, kuras neesmu pateicis un droši vien šoreiz arī nepateikšu, jo man patīk klusēt. Es neteikšu neko. Lai citi runā. Es runāšu tikai tad, kad nebūs jāsaka nekas svarīgs, kad varēs runāt par neko un nejusties seklam, kad varēs pasmieties par sevi un nesajusties kā sūdam. Un kamēr es tā klusēju, skatos spogulī, pasmaidu un pēc paraduma sašķaidu to ar pieri, bet tas nav svarīgi, jo es nepiesārņoju savu galvu ar svarīgām lietām. Tādu nemaz nav. Mēs tās izdomājam. Iestāstam citiem un tad aizmirstam. Un tad kādreiz atkal tās izdzirdot mēs skaļi smejamies, jo skaļi smieties ir veselīgi. Tāpēc visi vienmēr un visur smejas. Tu kaut ko pasaki, visi smejas. Nesen nama pārvaldniekam pateicu, ka esmu nezāle un viņš skaļi smējās. Eņģeļi arī. Man arī uznāca smiekli, jo viņi smieklīgi izskatījās. Un tā mēs visi smējāmies. Nezinu cik ilgi. Es jau sen esmu pazaudējis laika izjūtu, jo pārāk daudz domāju par kaut ko citu. Iespējams par lietām, bet kurš gan to var pateikt? Neviens jau nekad manī neklausās. Varbūt tāpēc, ka man nekad nekas svarīgs nav sakāms. Laikam vienreiz būs jābeidz runāt par lietām.
Runāšu par cilvēkiem...

...ja es atkal pirms gulētiešanas izdzeršu pinti ūdens, tad no rīta varēšu nodzēst mini ugunskuru pusotra metra attālumā...ja vispār novilkšu līdz rītam...