bez_sakars - October 15th, 2008

Un tā es izgāju paskatīties uz šo brīnumu. Bet brīnuma nebija. Saules arī. Tās vietā debesīs atradās liela elektriskā spuldzīte - gluži tāda pati kā manā istabā. Un tas bija tikai sākums. Tanī vietā kur vakar bija skaista pļava vairāk nebija nekā. Tikai kaut kāda bezveidīga masa. Koki, jums to vajadzēja redzēt, izskatījās pēc zemē iespraustām cilvēka rokām, kas izstiepušās pret debesīm sauca pēc palīdzības. Man krūze izkrita no rokām, taču nebija nekāda trokšņa. Es iekliedzos, bet skaņas nebija. Es nesapratu, kas notiek. Es kritu panikā. Gribēju ieskriet atpakaļ mājā, taču nevarēju pakustēties. Es biju paralizēts. Bija tā, it kā visa pasaule būtu apstājusies. Es gaidīju, taču jutu, ka laiks neiet uz priekšu. Un tad es ieraudzīju roku. Vislielāko roku pasaulē. Tā nāca no augšas. Un tā visu laiku kustējās un kaut ko darīja. Tikai vēlāk es sapratu, ka tā veidoja manu apkārtni.
Atkal sāka parādīties pļava, koki sāka izskatīties pēc kokiem un galvenais - saule. Es atkal redzēju sauli. Tad es zaudēju pamatu zem kājām. Mani kāds pacēla. Es tuvojos debesīm. Un tad es ieraudzīju to, ko es nekad nebūtu gribējis redzēt. Lai kur es paskatītos, visur bija kvadrātveida kastes, kuru iekšpusē bija dažādi pasaules gabali. Dažās kastēs bija pilsētas, dažās lauki, tādi paši kā manējie, dažās salas. Un tur staigāja maziņi cilvēciņi un tur bija liels troksnis, un tur bija dzīve.
Es paskatījos uz leju un ieraudzīju savu skaisto, mazo lauku nostūrīti ieskautu kvadrātveida kastē. Izrādās es dzīvoju kastē. Un saule par kuru es tā katru rītu jūsmoju bija tika vienkārša spuldze...

Tagad atceroties to visu, es nevaru pateikt vai tas patiešām notika vai nē, varbūt es sapņoju. Tadad atkal ir saullēkts, es dzeru tēju, pūš patīkams pavasara vējš, putni dzied savas dziesmas. Es paskatos uz augšu, it kā meklējot atbildes, bet ieraugu tikai skaistas, zilas debesis...