| |
[5. Feb 2006|17:40] |
Ir radīts iespaids, ka ir visas iespējas, ka viss ir pieejams, viss atkarīgs no tevis paša. Būtībā tā nav, un tu apjūc. Viss skrien garām, un, ja tev nav kur aizķerties, tu ķeries pie tiem, kas šo brīdi labi māk izmantot.
Tie galvenie iemesli, man šķiet, ir atsvešinātība un nespēja justies vajadzīgam. Patiesībā robeža, kas mūs šķir no aiziešanas pa pieskari, ir ļoti trausla.
Andris Mizišs. Režisors. |
|
|
| |
[2. Feb 2006|20:26] |
Nožēlojamie ārējie apstākļi spieda uz manu patību, kamdēļ iegrimu orķestra ritmiski melodiskajās skaņās, un, ceļodama 20. gadsimta sākuma fizikas vēsturē, iepazinos ar Boru kā cilvēku, pēc tam - zinātnieku. Ļoti priecēja tas reālistiskais formāts, kādā tika pasniegti viņa atklājumi un ar to saistītie cilvēciskie pārdzīvojumi. Iztrūkstoša īpašība mācību literatūrā.
Un vēl. Ļoti bēdīgi un nožēlojami, ka jaunatne tik sirsnīgi smejas par sen zināmajām, īstenajām latviešu komēdijām kā pirmo reizi skatīdamās(un daži jaunieši, sasnieguši 20 gadu slieksni, to arī dara). Retu reizi izjūtu savu vecumu(skaitlisku), jo tiešām šķiet, ka mūsdienu paaudzes pārtiek vienīgi no Holivudas kapitālistiskajiem atražojumiem, digitalizētiem un kabatas-formāta nezvēriem un visādas citādas anti-intelektuālas mēslaines. |
|
|
| |
[19. Jan 2006|23:12] |
"RL: Kas ir dzīves jēga?
S Geršs: Tā ir jēgas dzīve. Dzīves jēga ir jēgas dzīve. Jēga ir viena no interesantākajām lietām, par kurām var domāt filozofijā, savā ziņā filozofija ar to arī nodarbojas - ar jēgas dzīvi."
Es personīgi apstulbu no tāda vārdu salikuma. Visnotaļ. |
|
|
| |
[27. Dec 2005|23:50] |
Dzeja, salīdzinot ar citiem daiļliteratūras veidiem, mūsdienās ir diezgan nepopulārs un nepateicīgs izteiksmes veids, kā uzrunāt sabiedrību. Bet, neskatoties uz to, Latvijā ir ļoti daudz talantīgu, jaunu dzejnieku, kuri iet savu priekšgājēju pēdās, radot novitāti, svaigumu, specifisku niansi mūsdienu dzejas pasaulē. Bet vai vidusmēra latvietis to tiešām apzinās un spēj iedziļināties jauno rakstnieku dzejā, ja tas ir tik ļoti aizņemts ar materiālo pasauli un savu eksistenci šajā sfērā, kurā pastāv smagi izdzīvošanas likumi?
Dzejnieki cenšas parādīt savu pārdzīvojumu sabiedrībai, norādīt uz tās kļūdām un problēmām. Taču kuram latvietim tīk, kad kāds aizskat viņa kļūdas, trūkumus un reālo situāciju, kurā viņš nonācis? Vai tad nebūtu saprātīgāk iegādāties kāda gudra (relatīvi), talantīga (visnotaļ), visu zinoša (relatīvi) un, pats galvenais, bagāta cilvēka grāmatu "Nauda un cilvēks"*, nevis atbalstīt kādus nošņurkušus bohēmistus, kas šā vai tā no īstās dzīves neko nesaprot?
Dzejai ir vajadzīgs domājošs, brīvs, inteliģents un mazliet iecietīgs cilvēks. Jo visbiežākā dzejoļa reakcija no latvieša puses ir "Es nesapratu! Man nepatīk. Muļķības kaut kādas."
Bet cik cilvēku, tik viedokļu un vēlmju. Tādēļ esi saudzīgs, jaunais dzejniek, pret latvieša prātu! Jo tikai līdzīgais saprot līdzīgo, bet citādais - atgrūž. Un es pati? Es tikai iekļaujos izglītības programmā nr. 31011011.
*V. Kargins |
|
|
| |
[18. Dec 2005|20:35] |
|
Skatoties uz šodienas kapitālismu, mehanizāciju (vairāk mentālu), cīņu par dzīvi šajā sapringtajā sistēmā, kurā izdzīvo ne jau tie cēlākie un godprātīgākie, bet gan muļķīgu nejaušību (likumsakarību?) iegrožotie ļaudis, kas atrodas ārpus morāles, principu robežām, tā vien šķiet, ka nepastāv tīru, nepiespiestu attiecību, kas nebalstītos uz indivīda egoismu un aprēķinu. Lai gan varētu šo manis izvirzīto argumentu(noteikti subjektīvo, jo es tāda nihiliste vien esmu) attaisnot ar 20. gadsimtu kā pasaules attīstības pagrieziena punktu, tradīciju gāšanas simbolu (bēt, nevēlētos piekrist, ka cilvēka psiholoģiskā un prāta uzbūve būtu gadsimtu gaitā kā īpaši pārstrukturējusies), tad tomēr gribas apgalvot, ka savstarpējās attiecībās cilvēku vienmēr ir virzījuši šie pamatinstinkti... |
|
|
| |
[14. Dec 2005|20:38] |
Ja jūs runājat viens ar otru, jūs jau esat viens otram interesanti, svarīgi cilvēki. Lai gan, lielākā daļa cilvēku parasti maldās, domādami, ka ir interesanti citiem.
Jevgēņijs Griškovecs. Aktieris-režisors-rakstnieks. |
|
|
| |
[14. Dec 2005|20:29] |
Deviņdesmit procentiem cilvēku klasiskā mūzika nav vajadzīga. Tā ir elitāra mūzika un tādai tai jābūt. Tā ir mākslas forma, nevis masu izklaides pasākums. Mums apkārt skan pavisam cita mūzika, pat šeit skan neizturama mūzika. Tāda mūzika, pie kuras nav iespējams domāt. Klasiskā mūzika vairs nav mūsu kultūras sastāvdaļa, bet gan augstā māksla. Elitārisms ir ļoti svarīga lieta, es ar to nedomāju ekonomisku vai šķirisku elitārismu, bet gan iekšējo kultūru. Elite nenozīmē to, cik daudz kuram ir naudas vai kādam sabiedrības slānim viņš pieder, tas ir iekšējā apgaismojuma jautājums.
Pāvo Jervi. Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas diriģents. |
|
|
| |
[28. Nov 2005|23:30] |
|
Jautā, vai man viss kārtībā? Nē, nav viss. Pārāk stipri caurvējš pūš gar kreiso ausi, radot nepatīkamas trīsas smadzeņu kreisajā puslodē. Tās jūsu tukšās, rīmētās frāzes, citāti un citāti, un atkal tie citāti, un šie citāti arī. Jums visiem piešķirtu Nobela prēmijas par ieguldījumu pasaules trokšņu un pār-mudrīšanas jaunradē. Ceru gan, ka vecumdienās nokāpsiet no viszinības, banālisma, augstprātības virsotnes, kad būs lielais izbīlis par savas dārgās eksistences izzūdamību. Varbūt tad sāksiet rīkoties, nevis teoretizēt, par [ne]lietām[.] |
|
|
| |
[24. Nov 2005|21:26] |
"— Tu taču nevari staigāt basām kājām.
— Jēzus staigāja.
— Jēzus! Liec jau nu Jēzu mierā. Es ceru, ka tu sevi ar viņu negribēsi salīdzināt.
— Visu mūžu esmu to darījis.
— Tur taču bija silti! Tur bija labi!
— Jā. Un krustā arī piesita ātri.
KLUSUMS.
— Mums šeit nekas vairs nav darāms.
— Nekur nav. "
[S. Bekets, Gaidot Godo] |
|
|
| |
[8. Nov 2005|02:14] |
Mēs visi piedzimstam vājprātīgi. Daži tādi arī paliek.
[Semjuels Bekets] |
|
|
| |
[7. Okt 2005|11:43] |
|
Tad no ideju un domu virknējuma, kas dzīvelīgi rotaļājās, palika vien klintī iebļauta atbalss. Nepārtrauktajā klusumā skanēja vien: "Ko TU uzzināji?" Viss, ko spēju pateikt, bija kādu muļķīgu, pārgudru abstrakciju un svešvārdu bezsakarīgu vārdu virknējumu savervelējums. Viņa skatījās, skatījās, un atkal skatījās. Es nezinu, ko viņa centās manī saskatīt. Bet bija klusums. Elpas vilcieni. Un mazs smīns, kā nebēdnīgam puikam. "Līga?"[.] Atgriezās radošā domu darbnīca, kā pēc inventerizācijas. |
|
|
| Lai dzīvo kapitālisms! |
[28. Sep 2005|16:33] |
|
B: Kā tīri praktiski skolēns, kurš nav bijis skolā vai kā citādi
kavējis stundas, var uzzināt par savām atzīmēm? Jo, kā zināms, žurnāli
ir likvidēti, ir tikai kavējumu žurnāls, datorizētā pieeja atzīmēm ir
tikai skolotājiem.Vai tiešām žurnāli ir likvidēti?
e-klase: Ja runājam par e-klasi, tad šajā projektā ir paredzēts, ka arī
skolēni varēs pieteikties uz atzīmju saņemšanu savos mobilajos
telefonos. Tas tiks realizēts līdz šī semestra beigām. Tieša pieeja
e-klasei skolēniem pagaidām nav paredzēta. |
|
|
| |
[8. Sep 2005|22:02] |
"Kāpēc gan dzīve ir tik dāsna un tik devīgi atalgo viduvējību?"
[Umberto Eko] |
|
|
| Vilcienos, lai glābtos, viņi lasīja |
[25. Aug 2005|19:05] |
Dziedinošs balzams. Stingrā rakstu zīmju precizitāte, kura aizšuj šausmu brūci. Acis smalko rindiņu straumēs atrod nepārprotamu glābšanās ceļu, pa kuru var aizbēgt no juceklīgās tēlu plūsmas, ko skatienam uzspiež vilciena logs. Stacijās pat pārdeva īpašas lampas - lampas lasīšanai. Tādu lampu turēja vienā rokā, un tā iezīmēja intīmu gaismas konusu virs atšķirtās lappuses. Tas jāiztēlojas. Vilciens, kas neprātīgi joņo pa diviem dzelzs asmeņiem, un tā iekšienē - maģiska sastinguma nostūris, ko precīzi iezīmējis liesmiņas cirkulis. Vilciena ātrums un apgaismotās grāmatas nekustība. Mūžīgi žilbinošā pasaules daudzveidība visapkārt un lasošās acs pārakmeņojies mikrokosmoss. Kā klusuma kodols pašā sprādziena sirdī. Ja šis nebūtu īsts stāsts, patiess stāsts, tad varētu domāt, ka tas ir tikai precīzas metaforas skaistums. Tādā nozīmē, ka varbūt vienmēr un visiem lasīšana nav nekas cits kā stingra raudzīšanās vienā punktā. jo tikai tādējādi var [asargāt sevi no nevaldāmi garām skrienošās pasaules kārdinājumiem un to nestā posta. Neviens nekad neko nelasītu, ja nevajadzētu glābties no bailēm. Nelasītu, ja nevajadzētu padzīt kārdinājumu apmierināt kādu postošu vēlēšanos, kurai pretoties citādi nepietiks spēka. Cilvēks lasa, lai nevajadzētu pievērst skatienu logam, tāda ir patiesība. Atvērta grāmata vienmēr liecina, ka tai līdzās ir baiļu mākts cilvēks - acis kā piekaltas grāmatas rindām, lai skatienu nenolaupītu degošā pasaule - vārdi, kas cits pēc cita iespiež pasaules dārdoņu blāvā piltuvē, līdz beidzot to var satecināt stikla veidnītēs, ko sauc par grāmatām - tas ir visrafinētākais atkāpšanās veids, tāda ir patiesība. Gļēvulība. Taču tik maiga. Tas ir svarīgi, tas vienmēr jāpatur prātā un jānodod tālāk, šai apziņai jāpārceļo no slimnieka pie slimnieka, kā noslēpumam, - jo tas ir noslēpums, kas nedrīkst pagaist kāda vājumā vai spēkā, tam vienmēr jāsaglabājas vismaz kādas pagurušas dvēseles atmiņā, un tur tam jāskan kā tiesas spriedumam, kas spēj apklusināt ikvienu: lasīšana ir tik maiga gļēvulība. Un vai gan no maiguma ko saprot tas, kurš nekad nav noliecis savu dzīvi - visu dzīvi - pār kādas grāmatas pirmās lappuses pirmo rindiņu?
[A.Bariko Stikla pilis] |
|
|
| |
[25. Aug 2005|15:31] |
Lai arī cik neizprotama ir dzīve, iespējams, ka mēs to šķērsojam ar vienu vienīgu vēlēšanos - atgriezties tai ellē, kas mūs ir radījusi, un dzīvot tur blakus cilvēkam, kurš mūs reiz no šīs elles izglābis. Nav nekā spēcīgāka par šo instinktu - atgriezties tur, kur mūs iz salauzuši, un atkārtot šo mirkli gadiem ilgi. Bet atkārtot to ar pārliecību, ka tas, kurš mūs ir izglābis vienu reizi, spēs to darīt mūžīgi. Nebeidzamā ellē, kas ir tieši tāda pati kā tā, no kuras mēs nākam. Bet piepeši ir maiga. Un bez asinīm.
[A. Bariko Bez asinīm] |
|
|
| |
[25. Aug 2005|15:15] |
Ir jāseko iekārei, vēlmēm. Visi domā, ka viņus glābs godīgums, taisnīgums, labestība. Nē. Izglābt var tikai iekāre. Vienīgi tā ir patiesa. Ja tu seko savai iekārei, tā tevi izglābs. Ja dzīvei dod laiku un brīvu vaļu, tā sametas dīvainās, neatpiņķerējamās cilpās, un tad tu vairs nevari neko vēlēties vai iekārot, sāpīgi nesavainojoties. Tas visu saposta. Vairs nav iespējams aizbēgt. Un, jo deedzīgāk tu pūlies izrauties, jo ciešāk sapinies dzīves tīklā. Jo niknāk pretojies, jo sāpīgāk savainojies. No šī tīkla nevar izkļūt.
[A. Bariko Okeāns Jūra] |
|
|
| |
[25. Aug 2005|15:00] |
"Cilvēkam nevar likt darboties. Viņam ir jāpiedāvā sapnis, un tikai tas liks darboties. Vergs neko nevar. Vergs var tikai lauzt darba līdzekļus.
Sirds maldās tikai atbildē "jā". Tā nekad nemaldās ar "nē".
Tur, kur es esmu netalantīgs, es radu ļaunumu. Nežēlojiet cilvēkus, kuri nenodarbojas ar savu lietu! Viņi nodara ļaunumu sev un jums. Jo rezultātā viņi dusmojas uz pasauli un sevi."
[Vladimirs Kļimenko] |
|
|
| |
[21. Aug 2005|21:12] |
| [ | skan |
| | Madison Avenue-Don't call me baby | ] |
|
|
|
| |
[17. Aug 2005|17:24] |
Portālā 1/4 Satori iesmīnēšanas vērts raksts. Pilnībā piekrītu autora ironiskajai attieksmei.
Un vēl, Aristotelis esot teicis: „Ja tev ir draugi, tad tev nav drauga.” |
|
|
