|
27. Dec 2005|23:50 |
Dzeja, salīdzinot ar citiem daiļliteratūras veidiem, mūsdienās ir diezgan nepopulārs un nepateicīgs izteiksmes veids, kā uzrunāt sabiedrību. Bet, neskatoties uz to, Latvijā ir ļoti daudz talantīgu, jaunu dzejnieku, kuri iet savu priekšgājēju pēdās, radot novitāti, svaigumu, specifisku niansi mūsdienu dzejas pasaulē. Bet vai vidusmēra latvietis to tiešām apzinās un spēj iedziļināties jauno rakstnieku dzejā, ja tas ir tik ļoti aizņemts ar materiālo pasauli un savu eksistenci šajā sfērā, kurā pastāv smagi izdzīvošanas likumi?
Dzejnieki cenšas parādīt savu pārdzīvojumu sabiedrībai, norādīt uz tās kļūdām un problēmām. Taču kuram latvietim tīk, kad kāds aizskat viņa kļūdas, trūkumus un reālo situāciju, kurā viņš nonācis? Vai tad nebūtu saprātīgāk iegādāties kāda gudra (relatīvi), talantīga (visnotaļ), visu zinoša (relatīvi) un, pats galvenais, bagāta cilvēka grāmatu "Nauda un cilvēks"*, nevis atbalstīt kādus nošņurkušus bohēmistus, kas šā vai tā no īstās dzīves neko nesaprot?
Dzejai ir vajadzīgs domājošs, brīvs, inteliģents un mazliet iecietīgs cilvēks. Jo visbiežākā dzejoļa reakcija no latvieša puses ir "Es nesapratu! Man nepatīk. Muļķības kaut kādas."
Bet cik cilvēku, tik viedokļu un vēlmju. Tādēļ esi saudzīgs, jaunais dzejniek, pret latvieša prātu! Jo tikai līdzīgais saprot līdzīgo, bet citādais - atgrūž. Un es pati? Es tikai iekļaujos izglītības programmā nr. 31011011.
*V. Kargins |
|