|
17. Sep 2006|01:05 |
|
Ar vien skaidrāk izkristalizējas viens uzskats. Sabiedrība, cilvēki iedalās vairākās apakšgrupās. Gribu izcelt divas grupas - domātāji un darītāji. Ļoti lielai daļai cilvēku īpaši pievilcīgi šķiet mākslinieciski, radoši, filozofiski un stilīgi (vārda īstajā nozīmē) cilvēki. Tie ir ārēji ļoti atraktīvas un kolorītas personības, kas apgrozās dažnedažādos kultūras un mākslas pasākumos, kas velk uz dekadenci jeb arogantu pašapziņu par savu unikalitāti un spilgto individualitāti. Šādus cilvēkus bieži vien mēdz projicēt savos sapņos par ideālo vīru/sievu/dzīvesdraugu/draudzeni/mīļoto/ko citu. Taču (!) ir viens aspekts, kurš manā izpratnē un cilvēku vērtēšanas principos ir būtisks. Proti, spēja darboties un realitātes izjūta. Šīs personības (ja viņus patiesi tā var saukt arī pēc garīgās bagātības) lielākoties ir tikai smalki veidotas ārējās čaulas, kas iekšēji ir diezgan sirreālas un nepraktiskas. Tādēļ es nekad neesmu (un uzskatu, ka tas arī nav jādara) apbrīnojusi, apskaudusi vai kā citādi glorificējusi šos cilvēkus. Ir būtiski, lai cilvēks būtu daudzšķautņains, proti, lai tajā mājotu gan mākslinieka radošums un filozofiskā apcere, gan darbīga cilvēka entuziasms un iniciatīva, gan materiālista doma par pārtikušu nākotni, gan sievietei/vīrietim raksturīga pievilcība. Tikai tas veido ideālu, apbrīnas vērtu personību. Manuprāt. |
|