jau 3. nedēļu dzīvoju kopā noslēgtā vidē ar baru ļautiņu un tagad tam visam klāt ir nākuši arī bērni. Gribējās spriedzīti dabūju. Emocionāli tieku grauta, dienas ritms ir nežēlīgs un tad brīvajos brīžos padotās emocijas ir tik spēcīgas, ka sagrauj visu. Spriedze ir visu laiku, ir darbs pēc darba, atskaite pēc atskaites, analīzes, pašanalīzes un citi mēsli. Gribas atslēgties no tā visa, bet nav jau tā laika, lai to izdarītu prātīgā ceļā... alus palīdz. Bet sāk palikt bail no tā,ka to vajadzēs ilgtermiņā!

Man besī būt tik emocionālai šeit un man traucē tas, kas ir tie cilvēki, kuriem atklājos. Bet citu jau nav un sevī paturēt to visu, kas notiek nav veselīgi.