|
Decembris 4., 2009
20:59 - Dienas atziņas
Biju uz mūžā pirmo profesionālo konferenci. Bija jauki. Tiesa, būtu bijis vēl jaukāk, ja es šādā sabiedrībā apgrozītos biežāk, jo ikdienā attiecīgās sociālās prasmes nav nepieciešamas un mierīgi iesūno. Un tad, lūk, tādos pasācienos nezini, kā kafijas pauzē pieklājīgi uzsākt sarunu ar blakus sēdošo kolēģi, vai apjūc, kad tev kungs pastiepj roku, lai palīdzētu izkāpt no busiņa. It kā sīkumi. Bet no otras puses tas liekas tāds kā aizejošs laikmets, tie paši vecie dūži, pieklājība, nesteidzīgs runas veids un tīra latviešu valoda. Varbūt tam nav nekāda sakara ar kādu aizejošu laikmetu, varbūt tā vienkārši ir nozares īpatnība? Padarbošos ar tulkojumiem, pedagoģiju un lingvistiku vēl pāris desmitus gadu un varbūt runāšu un uzvedīšos tikpat smalki.
Tās ir labas tradīcijas, jo tās nosaka savstarpēja cieņa un mīlestība pret savu darbu. Tās nesmacē, tikai nepieradušu mulsina. Nu, tādā sakarā, ka es te jau kādu laiku žēlojos par to, ko konkrēts darba laiks un stereotipiska vide nodara tāda cilvēka domāšanai, kas kādus četrus gadus ir strādājis tikai ārštatā - pa naktīm, bezdievīgi garām stundām, naktskreklā ar kafijas krūzi zem deguna un ar brīvdienām, kad vien ievajagās.
Vēl atziņa tāda, ka iet grāmatveikalos šobrīd ir sāpīgi, jo gribas sapirkties un izlasīt visu, taču reāli laika knapi pietiek tikai tam, ko izlasīt vajag. Starp citu arī šī obligātā literatūra pa lielai daļai sākās kā "gribu" un tikai vēlāk kādā mirklī pārvērtās par "vajag".
Mana hipotēze par to, ka problēma ar peli ir dzelžos, nevis softā, izrādījās pareiza, FTW! Tā ka man ir jauna pele un es atkal spēju darboties ar datoru. Drīz gan sāks gribēties vai nu iztīrīt arī klavu, vai arī pagādāt jaunu, zemā profila, jo, kaut gan vadu neesamība ir bezgalīgi kruta fīča, taustiņu vieglu spiežamību arī nedrīkst novērtēt par zemu. Atkārtotā stresa sindroms un tā.
^_________^
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |