| nja |
[25. Sep 2004|17:56] |
| [ | es jūtos: |
| | raudošais noskaņojums + sasodīti vientuļa jūtos | ] |
| [ | mūzika: |
| | MM - Come black | ] |
nju ko vakar vakarā devos uz Vecrīgu.. uz to pašu nelaimīgo Melno Kaķi.. kurā īstenībā vairs navf ne miņas no kā melna.. nosēdēju.. aprunājos ar dažiem cilvēkiem.. sēžot un it kā esot tur patiešibā es savās domās biju kur citur... pat nepamaniju pa kuru laiku biju sākusi raudāt.. ptotams to piefiksēja visi pārējie, kas atradās man blakus..
pēc tam sekoja došanās uz ma'jām (pie māsīcas) tad drusciņ piespiedkārtā ēdiens tika man iebarots (jo visu dienu nekā nebiju ēdusi) un tad gulta.. miegs.. un tad šis rīts, kad atkal piespiedkārtā man iebaroja maizīti vienu ar sieru un apelsīnu džemu (gastranomiskās izvirtības)
domāju doties uz mājām, bet tad man uzzvanija ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) spindzeliite un aizstaigāju līdz viņas darba vietai.. papļāpājāmies un tad jau atkal ar māsīciņu abas klīdām pa to gadatirgu vecrīgā.. vai kā tur...
vienīgais, ko es nesapratu, kādēļ tik šaušelīg lielām acīm uz mani bija jāskatās tiem cilvēkiem.. man pat šodien nekā dižimelna nebija uz sejas.. lai neteiktu ka gandrīz vispār tikai uzkrāsotas skropstas..un to ka skatās pamanija mana māsīca.. un tikai pēcāk es..
ai tad tikām abas l\idz mājām.. un tagad viņa mani pameta..
tik sasodīti skumjš garastāvoklis + vēl esmu slim.. amn i auksti un karsti un deguns ciet..
laikam iešu dušā.. sakrāsošos.. tb body art un viena pati došos klaiņot pa V-rīgu... [vēl droži nezinu vai tā rīkošos, bet maybe] vienīgais vienai negribās kaukā.. bet tad jau redzēs... |
|
|
| tas bija sen |
[25. Sep 2004|22:34] |
bezcerība.. atkal..
pārlasiju dzejoķus savus.. un atceros, kā es tad jutos, kad rakstiju ko tādu..
Neprāts.
Klusiem čukstiem,
Saldiem maldiem
Ielavos tavā sirdī,
Kur nemirstīgas sāpes man lemts sēt.
Iekāre un kaisme,
Ko tevī radījis mans tēls
Liek zaudēt apziņu.
Neprāts, kam dots mīlestības vārds
Lēnām pārņem tevi.
Ar vieglām skrambām
Līdz dziļākām brūcēm
Es tavā sirdī savu vārdu rakstu.
Tev mani pieminēt būs mūžam lemts...
Bet neiegūt nekad.
Nekad... |
|
|
| |
[25. Sep 2004|23:02] |
|
nu ko nakam nedēļ būs jāiet uz pasaules optiku skatīties lēcas.. ja sanāks naudiņa iepirkšu vienu lēcu... |
|
|