| tas bija sen |
25. Sep 2004|22:34 |
bezcerība.. atkal..
pārlasiju dzejoķus savus.. un atceros, kā es tad jutos, kad rakstiju ko tādu..
Neprāts.
Klusiem čukstiem,
Saldiem maldiem
Ielavos tavā sirdī,
Kur nemirstīgas sāpes man lemts sēt.
Iekāre un kaisme,
Ko tevī radījis mans tēls
Liek zaudēt apziņu.
Neprāts, kam dots mīlestības vārds
Lēnām pārņem tevi.
Ar vieglām skrambām
Līdz dziļākām brūcēm
Es tavā sirdī savu vārdu rakstu.
Tev mani pieminēt būs mūžam lemts...
Bet neiegūt nekad.
Nekad... |
|