|
[18. Apr 2005|15:55] |
viss ir tik neiists, ka vairs nevar saprats, kas ir iists. kaa ar nejeedzu, vai es gribu, to ko iedomajos gribam. apjukums, cik vienkarshi, kaut vai neka sarezgitaka pashlaik nevaru iedomaties [fantazijas trukums maybe !?!] |
|
|
Comments: |
Nop, pavasars.
Pagāšgad šādas sajūtas dēļ es iegrebu rokā... Tikai nedari tā
nu pagaidam nekas tads padoma nav, bet dzivosim redzesim, bet man domat, es irr paarvarejusi to veelmi.
tik tas apjukums aug un neveleshanas pret daudz ko ar
ar to jau arī viss sākas
labāk paklausies ko šādu: Widwinternight Descending me like flakes of snow I embrace the cold for a life that morrows Dark I embrace thy heart Wanderer lost beyond veils of dawn I conceal thy loss enthralled in life yett still I mourn My lost Lenore...
| |