dzīvojot uz vienas no galvenajām rīgas ielām , man šitādi kukaiņi istabā nemēdza uzturēties. tagad bail aizvērt acis, ka pa miegam neaizrijos. ievirzot tēmu par ēdienu, es nespēju beigt par to domāt. pēc mēneša nav laika ēst perioda, tagad gribas stūķēt visu un vēl vairāk.
Man liekas, ka vislabākais laiks ir 14 un 16, tad vēl ir tas naivums, pārmērīgais trakums un izjūta par pasauli tāda, ka tagad palasot savas vecās dienasgrāmatas varu atrast atbildi uz jautājumiem, kuri šobrīd liekas pilnīgi nesaprotami.
es neizsakāmi mīlu šos nelielā reibuma vakarus. nu neizsakāmi. devendra man piedūdo ausis un pati par sevi es domāju, ka esmu āsam. ja būtu jāmirst, es mirtu laimīga. tāda harmonija.
There’s a reason I said I’d be happy alone. It wasn’t ’cause I thought I’d be happy alone. It was because I thought if I loved someone and then it fell apart, I might not make it. It’s easier to be alone, because what if you learn that you need love and you don’t have it? What if you like it and lean on it? What if you shape your life around it and then it falls apart? Can you even survive that kind of pain? Losing love is like organ damage. It’s like dying. The only difference is death ends. This? It could go on forever.