take me to the place where the white boys dance

uz depeche mode es nebiju.

uz metallica es nebiju.

nu tad vismaz uz robiju viljamsu man ir biļete.

p.s. pirkt vienu biļeti uz koncertu ir patīkamāk, nekā divas.

ja par laulības skolas pabeigšanu dotu diplomu, tad varbūt būtu sajūta, ka jāiet svinēt un jakorķē vaļā šampanietis, bet vispār es it kā skandināju tās glāzes te viendien, bet tas bija drīzāk tāds peer pressure, nekā kaut kas, ko es tiešām sajustu kā atzīmēšanas vērtu, jo - ko tad es svinu? pieredzi? pirmkārt - fuck that shit, otrkārt - it's debatable, kas tur ko ir ieguvis, pagaidām var tikai cerēt (līdz būs šīs cilvēkprasmes jāpielieto līdzīgā situācijā īstajā dzīvē).

bet šodien ir jau tāds kā miers, vai, galu galā šodien it's official.

desmit gadi riņķī. wow.

now what?

gada nogalē, kad es pilnā apņēmībā taisījos neko nedarīt un sēdēt mājās, pie manis uzprasījās ciemos divas tantes. nu kā, nevis uzprasījās, bet tā, ielūgumu negaidot, pateica, ka varētu iebraukt pie manis pēc darba. es saku, ok, bet vienīgi uz galda man nav, ko likt, man ir tikai šprotes. viss normāli, kurš tad tur daudz ēdīs, kaut ko viņas paķers līdzi. atnāk pulkstens astoņi, un pie manis ir sabraukuši deviņi radagabali (labie radagabali), uzklāts galds ar ēdienu uz veselu bataljonu, un pilnai laimei - bērnam pat bija, ar ko spēlēties. un man bija, ar ko runāties.

visums man vispār sūta cilvēkus tagad.

acīmredzami, ar dažiem ceļš ir noiets, mūsu laiks kopā ir beidzies, tā teikt. vienu mēs visi zinām, bet otrs bija negaidīts notikumu pavērsiens, biju vīlusies, bet uzņemu to diezgan viegli, iespējams, tāpēc, ka, visums sūta man cilvēkus tagad.

un pēc brīža:

mani, savukārt, interesē, - kurš pirmais izlien, tas pirmais izkrīt?