12:58 am - iekāpu čīzīgajā.
es vienmēr esmu domājusi,ka ja precēšos,tad gribētu,lai manas kāzas ir vasarā,bet es stāvēju pie loga vilku kārtējo cigaretes garšīgo dūmu un sapratu,ka patiesībā es gribētu precēties ziemā,tādā laikā kā tagad ārā,kad sniegpārslas dejo un nav pārāk auksts,bet nav arī silts,bet ir tik patīkami.es gribētu savu laulību ceremoniju tādā mazā mīlīgā baznīciņā,patiesībā laikam,ka magdalēnas baznīciņā un lai tur būtu tikai paši tuvākie un mīļākie cilvēki.
es izskatītos pēc sniega laumiņas un man būtu brīnišķīga balta kleita,kurai būtu vidēji gara šlepe,kas raksturotu mani,manas emocijas.tur būtu savītas visu feju laumiņu raksturīgās krāsiņas.
manam lieliskajam vīrietim būtu pieskaņots skaists un nestandarta uzvalks,kura materiāls un krāsas pilnībā raksturotu mūsu nestandarta mīlestību,kas būtu kā pastaiga pa pasaku.
mūsu pirmais valsis tiktu dejots kongresa nama parkā,tur tajā fantastiskajā lapenītē,kur šķiet,ka visi laimīgie pasaku varoņi satiekās.es gribētu,lai fantastiski veci onkuļi spēlē procol harum-a whiter shade of pale un mēs tur dejojam mūsu pirmo valsi precēto statusā,putenī zem jumtiņa,tik skaisti un laimīgi,tā ka šķiet,ka esam iekļuvuši bērnu dziļākajās fantāzijās.
mums būtu melleņu kūka kāzu tortes vietā,tāda kura ir mazliet skāba,mazliet un rūgta,un protams salda,tāds saldums,kuru tu sagaršo tikai tad,kad tā lēnām izkūst mutē.tāda kūka,kas raksturo nestandarta mīlestības virpuli.