26. Septembris 2018

• 26.9.18 12:36
• .....
  un tā vienmēr, līdz brīdim pienāk tas mirklis kad vairs paliek tikai "."
  Kāpēc mēs saprotam kļūdas tikai kad vairs nav atpakaļ ceļa? Mēs nodaram pāri, pat nedomājot, kā jutīsies otrs?
  
  Kapju uz tā paša grābekļa jau otro reizi un apsalūti nesaprotu, kas man jāiemācās, kādi secinājumi jāizdara. Var jau but, ka esmu tam visam pa stulbu un nekad neiebraukšu, bet tas viss nav man pieņemams. Ne prāts, ne sirds neņem to pretī. KĀ no kaut kā skaista var uztaisīt tādu mēslu kaudzi.
  
  Mūžīgā piedošana, kam tas vajadzīgs, ja tiek turpināts darītkā iepriekš un neko nemācās un nesaprot. Kā var likt uz spēles par ko pats tā cīnijās?
  
  Esmu tik ļoti nogurusi no tām visām spēlēm un izlikšanās, cīņas.
• Mūzika: LP- Too Much
• 5 rakstair doma

• 26.9.18 13:01
• Šodien pārkāpu sev pāri un mēģināju iegūt papildus info, no draugiem.
  
  No viņa drauga garās sarunas prātā ir iespiedies teikums, kas neatāj mani : " Vai ir iespēja, ka tu viņam vari piedot?"
  
  
  Saruna ar viņa draugu, bija, kā medus spainis lielajā darvas mucā, bet viņa ienesa manī mieru, par kuru es tik ļoti lūdzos. Pēc sarunas liekās ka dvēseli nomazgāja. Sākumā ļoti šaubījos vai zvanīt, jo dzirdēt kārtējos melus nespēju, bet saruna bija ļoti gara un kā īstās zāles manām sāpēm. Pēc ilgiem laikiem likās, ka neesmu viena, protams ar pratu, jau sapratu, bet tā nejutos pēdējos mēnešus.
  
  Es izbaudu šo mieru, ar visu savu miesu un dvēseli!!!!!!
• 0 rakstair doma