| 28. Februāris 2006 |
| Nogulsnes pēc vakardienas.... | 09:46 |
|---|
|
Vakar jutos vienkārši drausmīgi. Neatceros, kad vēl būtu tik daudz raudājusi publiski... Pie tam, neviens mani nebūtu pažēlojis kaut ar vienu labu vārdu...
Palika pretīgas nogulsnes pēc vakardienas.... Un vēlme nekad vairs nedarīt to, ko darīju.... Kāda suņa pēc man ir jāuzņemas šī papildus pienākumu nasta, ja brīdī, kad es emocionāli salūztu un vairs vienkārši nespēju tā turpināt dzīvot, mani nevis atbalsta par to labo darbu, ko tik ilgi esmu darījusi, bet tiesā un liek justies kā noziedzniecei. |
| dzeja... par dzīvošanu... | 10:01 |
|---|
|
Zinot to, ko nezināju,
Sargājot, ko nesargāju,
Aizejot un nepārnākot,
Tukšumu ar gaisu lāpot,
Ceļu savu māju...
Ticot tam, kam neticēju,
Darot to, ko nevarēju,
Dzīvojot, kā nedrīkstēju,
Sevi atrast nepaspēju,
Ceļot savu māju....
Raudāju un mierināju,
Kliedzu, rājos, skumdināju,
Dusmojos un smieklos grimu,
Rāmā padevībā rimu.
Dienām cauri cēlu māju...
Dienām cauri, naktīm garām
Cēlu un vēl ilgi celšu,
Līdz no pleciem nastu velšu
Vieglāku par smilgu skarām. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |