Ot, ja cilvēki saprastu, ka man vajag naudu, iedot paura dakterim ar tabletēm, nevis tā ta parasto, es visiem psihologiem , kas man bijuši izgriezu pogas.
Tagad klausos dziesmu par to, lai māte nelaiž bērnus mežā, rodas jautājums, kur ir tās laimes raganas? Man kaut uz 3minūtēm dodiet, jo laikam manas dzīves laimīte ir beigusies, vai arī tik ļoti esmu plātījusies, ka man dikti veicas, ka laimīte man savu aizmuguri pagriezusi un nekādi nespēj atgriezties pareizajā virzienā:)
Diez kad es drīkstēšu kliegt, tagad nevar, mājās ar nav brīv. Tad KAD? Nenu, šobrīd viss ir labi un bezmaz uz pasaules nekas slikts nenotiek, es tik tā tīri teorētiski, jo lol liekas, ka viss manā dzīvē tik notiek teorētiski.
Man šovakar/šonakt gribējās ciemiem uzprāsīties līdzi un rīt no rīta uzprasīties ar null zīben kabatā pie goddes Tikai tāpatās. netāpēc, ka tupā gadumaiņa, bet tik tāpat. Laikam jākaujas ar bezmiegu un tas ir viss , kas ir pieejams.
Alks mēnestiņs veljas pa gaisu, sētā nāk Sadams Huseins ar ar ieroču maisu. Atnāca priekšnamā izdrāza kuci un aizgāja tālāk uz kropļu pusi. Ne manīja saimnieks, ne ierējās suns, bet kur bija tur gaiši apdirsās Ziemassvētku vecītis.
Heh, bij dziesma, kurai skanot bij iespēja izspiest asaru, diemžel, tagad esmu imūna. Slikti, tautā runā,ka izrādīt emocijas ir labi un ka paraudāt vajagot ikvienam. Tā visa pašlaik nav.