Nu fujfujfuj,preteklīgs sapnis bija.Pašās beigās no visa spēka gribēju sasaukt Gintu,tik nezkāpēc uz vārdu Jevgēnijs viņš neatsaucās:-( Sajūta tāda,ka tiešām skaļi būtu aurojusi un no tā pamodusies.
Tagad no visiem pakšiem Bobs no Tvinpīkas rādās,pat zem segas.Es saprotu,ka iztēles auglis,bet no tā mazāk bail nepaliek:-(
Man jau liekas,ka man paranoja un trauksmes sajūta mazliet piemīt. Atminos reiz,ka tiku pie spēcīga nomierinoša līdzekļa,uhh,ar 1/4 bij gana,lai sajustu mieru un nedomātu.Viņam toreiz vajadzēja 1nu veselu,lai iemigtu.

Vaimanu, atkal izgāzos. Vienai kolēgai dz.d., a laksta man nav;D Priecē, ka ne es vienīgā tizla.
Man tās kopējās sveikšanas darbā riebj.

Pirmo reizi kopā ar kolēģiem ēdu pusdienas, vispār pirmo reizi gada laikā šeit ēdu pusdienas. Visnotaļ interesanti, laikam savādāk ar kolēģiem nesakomunicēsi kā vien kopā pīpējot un ēdot. Tā kā es darba laikā nepīpēju un vispār es maz pīpēju, jāsāk ēst būs pusdienas.

Sistēmas uzlabojums!! Vīvīvī, ja vien tas uzlabojums nebremzētu:( Sēžu un nīkuļoju, gaidot, kamēr process notiek. Tā jau ir, saskatās visādus cisai un domā, ka sistēma visu vajadzīgo atrod vēja ātrumā.