Nu fujfujfuj,preteklīgs sapnis bija.Pašās beigās no visa spēka gribēju sasaukt Gintu,tik nezkāpēc uz vārdu Jevgēnijs viņš neatsaucās:-( Sajūta tāda,ka tiešām skaļi būtu aurojusi un no tā pamodusies.
Tagad no visiem pakšiem Bobs no Tvinpīkas rādās,pat zem segas.Es saprotu,ka iztēles auglis,bet no tā mazāk bail nepaliek:-(
Man jau liekas,ka man paranoja un trauksmes sajūta mazliet piemīt. Atminos reiz,ka tiku pie spēcīga nomierinoša līdzekļa,uhh,ar 1/4 bij gana,lai sajustu mieru un nedomātu.Viņam toreiz vajadzēja 1nu veselu,lai iemigtu.