(...) , unveiling nature -

"Mazas ir Tavas ausis, gudru vārdu tajās ieliec." Tā Dionīss sakot Ariadnei. Mazās ausīs var ielikt vārdu "Jā", tas ir īss vārds. To es izlasīju kaut kur starp Delēzu un Nīči, Delēza grāmatā par kritiku un klīniku, kur viņš apcer Dionīsa - Ariadnes - etc. tēmu.
Un tas, savukārt, noved pie atmiņām kā sēdējām ar L un M kafejnīcā Sarkandaugavā. Tādā mazā, koka mājā, ar spēļu automātiem, ķilav vai laša maizēm, tur drīkstēja smēķēt. Viena tante ienāca iekšā ar klēpi sarkandzeltenu gladiolu, bet varbūt tā bija cita reize. Man šķiet, toreiz bija kādas augusta beigas. Laiks bija lietains, bet todien spīdēja saule. Slimnīcas dīķis izskatījās ārkārtīgi skaists, mirdzošs, ar sēru vītolu un daudzumu pīļu, tādām lielām un treknām. Kā parasti šie putni nemēdz būt.
Es pati arī biju skaista. Baltā kleitā un melnā mētelī.
L visu laiku kopojās ar M. Tas bija saprotami un atbilstoši, un es varēju tikai ieturēt atbilstošu stāju, bet jutos šausmīgi slikti, aizvien dauniskāk un sliktāk. Tā jūtas, kad mirst kāda ļoti vēlme. Kaut kas, kas ļoti vēlas pausties uz āru. L pati bija mani uzaicinājusi un atvedu viņai cigaretes plus vēl šokolādi. Nu, bet sūds tā šokolāde. Tas ir dabiski. Tātad, es cietu no tā, ka man nepievērš uzmanību un kad man uz to norādīja, teicu: "Nekas, nekas."
M spēlējās un locīja L ausi - kā vēstuli - vai otrādi.
Pēc tam iegājām blakus esošajā Rēriha grāmatnīcā un nopirku L vīraku, jo viņa tā vēlējās. Man pašai šķiet, ka Rēriha grāmatnīcas vīraki ir smirdoši un smird pēc Rēriha grāmatnīcas. Bet, does not matter after all, jo Heart does matter.
Un tad pavadījām L uz nodaļu. Tur tajās kāpnēs man bija tik slikti, ka šķita nodaļā būtu īstā vieta man. Tāds vatains nogrimums.
Izdomāju, ka veids kā rehabilitēties būtu vēl iedzert. It kā izlīdzināt to, kas manī iespiests. Ja varam iedomāties plastmasas pudeli.
Nopirkām kokteiļus, kaut kādus ar šņabi un zaļus, aizgājām uz kapiem. Slapji, jauki, zaļi kapi. M stāstīja par to kā un kāpēc nokļuvusi slimnīcā. Un vēl kaut kādas personāli ezotēras lietas, ja tā var teikt, kaut ko no ķermeņa semantikas biš.
Es nevarēju tik ātri nomierināties un visu vajadzēja pludināt, un glaudīt vēl. Gājām vēl pēc alkohola. Nopirkām baltvīnu - tas laikam bija pēdējais, ko pirkām.
M sacīja, ka es izskatoties tā, ka man vajadzētu mīlestību. Un nevis kaut kādu, bet true vai Tiešām mīlstību, vai kaut kā tā. Nu, es sapratu, ko viņa domāja.
Un kad jau bija tumšs, man uznāca kaut kāds gļuks arī. Mēs ar M sēdējām uz kapu soliņa, jau cita nekā sākumā, vispār, mēs tur mainījām vietas - un tad es domāju par kaut kādu vīrieti vai melnu suni (tāpēc arī, ka Jāņos man piesējās melns suns un neatlaidās arī tad, kad es gāju ezerā kaila peldēt), kas iznāk no melniem, tumšiem, pielijušiem mežiem, kas veido horizontu aiz mājas un es viņu glaudu. Tas bija ļoti ķermeniski un tajā brīdī es tiešām tam ticēju. Kaut kādu vīrieti. Briesmoni. Es gribētu domāt, ka tas varētu būt bijis patiesi, īsti, kaut kādā astrālā līmenī, ar vēl kaut kā cita piedalīšanos. Nu, bet neko, nekur jau neizbēgt arī no atziņas par subjektīvo psihi, bļa. Mans pārsteigums bija liels, kad tas izrādījās kļavas zars, ap ko es tur ņemos. M es neko neteicu, bija tumšs un viņa jau arī bija iedzērusi.
Tikām, toties, biju pazaudējusi savu mobilo telefonu un tas gan man likās īpaši debili. Man šķiet, ka mobilais telefons ir viena no lietām, ko visnelabāk pazaudēt. M, par laimi, izdevās to atrast.
Tad braucām mājās. Nogājām gar Ļegingradu, bet iekšā negājām, laikam es nobijos, salīdzinot savu iedzērumu un to kā es justos, ja izdarītu tur kaut ko muļķīgu, kas varētu būt ļoti possibli.
M ieteica man doties mājās un nākošajā rītā es viņai par to biju ļoti pateicīga.

Vispār jau, es nedomāju - iesākumā - pierakstīt šito garo atmiņu. Tas teikums par ausi uz to uzvedināja. Un arī tā bija tikai asociācija. Domas ķēde.

Tas šķiet svarīgi, jo pēc tam satiku savu balto vērsi. Kas ir dieva Dionīsa svētais dzīvnieks. Un Dionīss, kā es saprotu, pēc vienas no versijām izglāba Ariadni no nāves. Nu, jo Tēsejs viņu galu galā pameta ar visu to stulbo virvi.

Bet, jā. Par ko tad? Nu, es iedomājos, cik gan ļoti kaut kādā ziņā vajadzība un vēlme pēc mīlestības cilvēkus padara nožēlojamus, kaut kādā veidā caurskatāmus un ievainojamus. Kaut kāds tāds piedūriens nupat. Kaut kas otra sejā. Kaut kas tāds atklāt - un aizklāt.

Un vēl - es te pagavu padomāt - ka tam jau tā nevajadzētu būt - ka vēlme un vajadzība pēc mīlestības un vientulība kādu padara nožēlojamu un muļķīgu.

Bet, vēl - dažiem ir tāda āriene, kur var redzēt mazāk. Vai arī - man tikai tā liekas.

Uz spoguļa ārkārtīgi skaistas rozā anemones vai silpurenes, tās ir tīras un gleznas, un nevīst, jo mājā auksts.

Vispār, dažreiz šķiet arī, ka māja ir daudz intīmāka zona nekā ķermenis.