|
|
|
Septembris 29., 2010
00:26
es esmu pieaudzis cilvēks, ar milzu pieredzi uz ragutiņām, ko vilkt pa bruģi sev līdz. man daudz no kā bail. no suņiem, kas sakož. no tramvajiem, kas sadeg. man bail no cilvēkiem, kas man melo un kam nevaru uzticēties, bet kurus ļoti mīlu. katras no šīm bailēm mani paralizē. es sastingstu un kļūstu par rīcībnespējīgu cilvēku. saka jau, ka bailēm vajag stāvēt pretī un ar to visu cīnīties. es nezinu, kā cīnīties ar mīlestību. es nezinu, kā stāvēt pretī meliem. visvairāk man bail no tā, ka zaudēšu prātu. kā var cīnīties ar to? tās ragutiņas vēl jo projām grab. tāpat kā pirms diviem, kā pirms pieciem un divpadsmit gadiem. ragutiņas velkas man līdzi un grab pa to bruģi, pa kuru es eju. kur tās atstāt? kā cīnīties ar to grūtumu, kas manī iekšā, bet ārā nenāk. kur ir tas mežs, kur slēpjas aizmirstība un jauna dzīve. es nezinu. kur ieraudzīt to gaismu, kur sajust drošību? kā mīlēt to, no kā tik ļoti bail?
|
Comments:
ragutiņām janomaina gultņi, ja tik ļoti grab :/
turies draugs, es ar tevi. es gan neesmu noņēmies daudz mazāk ar sevi, kā tu ar sevi. citēšu tev kādu sev tuvu cilvēku: "man liekas, mēs par daudz bimbājam". un tam ir taisnība.
man arī bail par to sajukšanu prātā. tapēc, ka tā robeža ir tik trausla un ledus tik plāns, uz ko mēs turamies. te citiem liekas, ka pārspīlēju, bet tā nav. zini, man ar gribas, lai viss ir labi un laimīgi, lai viegli tādiem būt. es nezinu, pēc kā tas sauc. pēc veiksmes tipa? |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}