|
|
|
Septembris 24., 2017
19:56
Lasu Joahima Gerharda un Denīzes Linkes "Es to nepieļaušu" un domāju par sevi, par Arno un par to, cik ļoti viss ir aizgājis šreijā. Visas manas bailes ir piepildījušās, pasaules brūk un jūk, vienīgais stabilais ir mātes un dēla mīlestība, tas nedaudz pietur.
Madonā noklausījos lasījumu par atmiņu. Kolektīvo, subjektīvo utt. Mana atmiņa glabā atmiņas no atmiņām par karu, tā šausmām, drausmām un paliekām. Un tas ir te blakus visu laiku, cilvēki karo, ticības vai varas dēļ, un tas karš ir nežēlīgs.
Tikai es necīnos, bet vajadzētu gan. Vienkārši nav spēku un viss. Visi domā, ka esmu stipra, bet es neesmu gan.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |