|
|
|
Jūnijs 26., 2012
06:32 - pa punktiem
* pēcjāņu bilance ir tāda, ka neguļu kopš jau, kā svētdienas rītā pamodos, tā miegs vēl nav atnācis. tik tāds mānīgs snauds. zāles diezko nepalīdz, arī maksimālā sevis nogurdināšana visādos darbos nepalīdz. ka tāds robots. toties man ir divi vainagi, viens no īstajiem Saulgriežiem, viens no Ligo vakara. un abi smuki.
* astoņus gadus krātais un vāktais ugunī sadeg vienas dienas laikā aiz sevis atstājot tik divus spaiņus pelnu un atmiņas par to, ka esmu tur strādājusi. un nemaz nav skumji to visu dedzinot, varbūt, ka pat ātrāk vajadzēja to visu izdarīt.
* Līgo vakara mistērija bija tāda, ka sazvanījos ar savu pirmo brūgānu. norunājām kādu stundu, tik jauki tas viss, brīžam kļūst pavisam jocīgi, kā mums izdevies to saikni tik ilgi saglabāt, nu jau kādi 14 gadi, kopš neesam vairs kopā. bet viss tā, it ka tie gadi pa vidu nebūtu bijuši. esmu laimīga par to.
* kaķis iemanījies iet dzīvot skapī. vispirms atķeksē skapja apakšējo atvilktni vaļā, jo tā vieglāk skapim durvis attaisīt, un tad ieripinās skapja tumšākajā stūrī gulēt. nevar saprast, viņam depresija, vai vienkārši vasara nepatīk.
* laikam pamazām attopos no murga, kur biju pamanījusies iepīties. grūti tas nāk, ļoti grūti. tas prasa ļoti daudz vientulības stundu un sevis salaušanu, tagad tik nedrīkst padoties. un vēl tik daudz kā saņemties un nogriezt visu lieko. mana dzīve šobrīd kā uz mola stāvot, vienā pusē viss mierīgi, otrā vēji plosa jūru lupatu lēveros. un es tam visam pa vidu zvārojos, te vienā pusē, te otrā. kā uz asmens.
|
07:13
jāatsāk rakstīt. tas vienmēr man ir palīdzējis. sava ieguldītā intelektuālā materiāla (darba lapu un uzskates) kaudzē atradu daudz baltas lapas, arī lapas ar līnijām un rūtiņām. neaprakstītas. un pāris parastos zīmuļus. materiāls, kur izpausties ir, un materiāls galvā arī ir. vajag tik sākt. un es pat zinu, ar ko.
ja man būtu ļoti daudz naudiņas, es noalgotu killeru, lai viņu tā ātri un nesāpīgi aizvāc no manas dzīves. ja man būtu vairāk pašcieņas un dūšas, es vienkārši par to nedomātu un nesatrauktos. es sevī nesaprotu to, kā es pieļāvu, ka viens cilvēks sapiš man visu dzīvi. un ne jau viņš vainīgs, es pati visu viņam atļāvu. un kāpēc? tāpēc ka man muļķīgas bērnības traumas un ļoti gribējās kādam būt vajadzīgai. ta nu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |