|
|
|
Augusts 21., 2007
13:17
dakter, palīgā!!! man kas nav lāgā ar hormoniem, ceru, ka tas ir ārstējams. iedomājies, pēdējo nedēļu mani vajā prieks par tādām lietām, kā ēst gatavošana, veļas mazgāšana un gludināšana (!), un tad vēl parādījusies vēlme valkāt kleitas un svārkus un cakainas blūzītes un kurpes ar papēžiem (par laimi no tā esmu pasargāta, jo man tādu vienkārši nav). jādomā, ka šī sērga ir apturama, citādi cauri ir ar tipisko beatrixi, mani uz ielas vairs neatpazīs un draugi neķiķinās vairs kā parasti...
|
16:10
vēl es jums varu pastāstīt, kā man pirms nedēļām gāja, kad mani bildināja. tiktiko kā beidzies atvaļinājums, esmu darbā, kad zvana telefons. no pagātnes traucē, viens sens izbijis brūtgāns. vaicā, vai drīkstētu pie manis ciemos atbraukt. nu, es tā padomāju, saku, lai brauc ar, vai ta man žēl. saku, ka man līdz deviņiem vakarā jāstrādā, un tad varam arī satikties. šis jau zvana pa dienu vienos, esot klāt, ko tagad lai dara. nu, tā nav mana problēma, lai domā pats, es varu tikai deviņos.
atnāca pie manis viņš pusdesmitos, pieļūļājies jau drusku. ačteles bēdīgas, sērīgas, apsēžas manā ķēķī uz grīdas, stāsta pilnīgus pekstiņus (es jau neesmu nekāds psihiatrs, es nesaprotu, vai tas no tā dzēruma, vai viņš vienkārši tāds).pierunāju tomēr apsēsties uz krēsla viņu, nu sēžam, pļāpājam, dzeram sulu (visu citu es jau sen pati esmu izdzērusi, pa citiem vakariem un tamlīdzīgi). un tad vienā brīdī viņš man saka- precamies? nē, nu patīkami jau, ka kādam ir tāda vēlme mani precēt, un visādas jūtas starp mums ir bjušas, bet nācās man viņam atteikt.
un tad man sanāca pasaules skumjas, un tad es izdomāju, ka man jāmūk. atstāju vīriešcilvēku pie sevis un pati devos uz izklaižu iestādi. tur satiku citu vīrieti no savas pagātnes, pļāpājām un tā, līdz brīdim, ka sapratu, ka viņš domā, ka ja sievietei nopērk pāris glāžu šampaņeiša, tad viņa noteikti gribēs ar šo vīrieti braukt izklaižu braucienā uz viņa jauno dzīvokli.
nu, un tad es atkal sadusmojos. pa ceļam uz mājām atzvanīju vīrietim no tagadnes (kurš bija zvanījis, bet es šampanieša iespaidā nebiju pamanījusi). galarezultātā es nakts vidū nokļuvu uz mola skatīties zvaigžņu lietu, dabūju arī karstu šokolādi un labu kompāniju, kuram no manis toč nekā cita, kā vien labu kompāniju lai skatītos zvaigznēs, nevajaga. tāds lūk bildinājums. tagad man tā visa pietiek ilgam laikam.
|
|
|