|
|
|
Jūnijs 18., 2006
15:25
man iet labi, ko jūs. tas tikai tā, šinī apgaismojumā izskatās ka es raudu. nē, nu ko jūs, asara? nē, tas no kontaktlēcu mitrināšanas pilieniem. mhm, jā, smaidu es reti, nav jau par ko. visapkārt dūmi.
kopš videnes beigšanas esmu izaugusi par 2vi cm garāka, žēl tik ka prātā nepieņemos un atkārtoju visas tās pašas kļūdas, tikai nu jau arvien lielākā apjomā. bet vispār esmu laimīga, jo man ir kolosāli draugi un katrs no viņiem man ir īpaši dārgs. patiešām DĀRGS.
bet dusmām ir milzīgs spēks, piektdienas naktī saārdīju dzīvokli, izjaucu sekciju, noskrūvēju plauktus un novācu spoguli, sekciju pārbīdīju pie citas sienas, iebāzu TV un DVD kastes plauktos, dabūju pa pirkstiem ar elektrību, sabruku, pakreņķējos, mēģināju nomērīt logus, secināju, ka nesaprotu, salamāju sevi, savācos, samētāju drēbes pa istabu, gribēju sašķirot, bet neizdevās, tagad atkal jau bail iet mājās, negribu visu to bardaku, bet savākties, lai to visu savāktu- arī nevaru. tāds vasaras haoss dzīvoklī un galvā. bet ir labi, man patīk, ciest nevaru tos dzīves periodus, kad viss ir oki, tas miers kaitina. tāda destruktīvi noskaņota beibe es esmu.
|
16:34
bet vispār, tā jau tai lielajā dzīvē ir, viss plūst, brīžam sabangojas, kautkas mainās, citas lietas uznāk, citas pāriet, kam mainās kvalitāte, kam kvantitāte, atsākt vieglāk, kā atmest. piedzīvojumu kārei mainās apjoms, tusiņu lauva arvien biežāk lien migā, arvien grūtāk rast adrenalīnu, jo tik daudz visa kā jau bijis. nezinu, man tāda pusmūža identitātes krīze uznākusi, dīvaini tā, tādam lauku puķu bērnam dzīvot pilsētā. pie omes kartupeļu vagā dzīve daudz vienkāršāka, tur es zinu, kas es esmu un kā man būt, tur viegli saskatāms sākums un gals, dzīve tāda sistematizēta, viens posms, tam seko nākamais, tā cikliski un ritmiski, tur tu jūti, kā zeme elpo un mežs ar tevi runā. bet te, savā piektajā stāvā, uz palodzes, te es bieži apjūku. gar logu viss zib, cilvēki steidzas, plātās un žestikulē, vakarā neviens nesēž pie mājas uz soliņa, ar nogurušu, toties mierīgu seju, te neviens rokas mierīgi klēpī netur, te rokās ir dažādi priekšmeti un vielas, te es apreibstu, zūd mans skaidrais prāts, tādas galējas emocijas, eiforija un apjukums, te ir daudz balsu, citas kliedzošas, spiedzošās, citas zemas, tādas basīgas un pavedinošas, grūti izšķirties uz kuru pusi iet, kam sekot, kam pretoties. un kam uzticēties.
|
|
|