|
|
|
Oktobris 23., 2005
12:55
es esmu mērija popinsa. man ir lietussargs košs jo gana, man ir iztēle, Viņam arī ir iztēle un viena kāja resnāka par otru, viņš kādreiz daudz sportoja, lēcīgs bija. vēl mums ir izvēle. stāstīju Rolandam, ka mīlu Viņu, ka Viņš mani gan nē. Rolands visu pārprata un jautāja Viņam, kāpēc es Viņu nemīlu. vēl Rolands jautāja kāpēc man tik īsi svārki un kāpēc es tik dīvaina esmu. vēl mēs runājām par visu. beigās Rolands uzsauca man piparmētru tēju, un es biju gatava pamest visu, pamest Rolandu ar tēju un doties ar Viņu cauri lietum uz Jupitera otro pavadoni. taču neaizgāju. man patīk kā viņš uz mani skatās, kad domā ka es jokoju par to mīlu. ja es būtu aizgājusi, tad jau man tas nebūtu nekāds joks vairs. es paliku. silts lietus lija cauri maniem matiem, tecēja pār seju un kutināja kaklu. es skatījos kā viņa muskuļotās kājas un spēcīgā drošā mugura pazūd starp tumsu un mitrajām kļavu lapām. viņš ir melns kaķis, kuru pamana tikai gaismā. es esmu mērija popinsa. mēs esam kā zivs un vellapēds. viņš ir mans rudens lietusvīrs.
Garastāvoklis:: lietus ir tikai manā galvā
Mūzika: tā pati Zemfira
|
13:16
es te ārprātīgi ņemos.
un man ļoti patīk tā egregoru ideja, neatceros jau vairs, kas man to stāstīja, bet tāda lieta ir, un man ļoti patīk. es te šobrīd baroju egregoru, kas vīrietim, par Viņu vien domāju, neraksturīgi man vispār. es jau tāda nenoturīga, gaisīga un tā. nespējīga domāt par kādu konkrētu ilgāk par dienu vai divām. šis no mana prāta neiziet jau trešo. atkarība?
un vēl es baroju sirsnīgā mērkaķa egregoru. lai šim arī spēks. un šodien mana apslimusī nogurusī psihe ar mani ikpalaikam izstrādā pārpersonificēšanās joku, te es mērija, te es atkal kā zorro, te jau komisārs reksis. un haizivs no žokļiem. mušu lācis no Ziedoņa pasakas.
Viņam ir lielas, siltas plaukstas. manas domas lēkā no 1-mā uz 157-to stāvu. kā ātrgaitas lifts. kā matriksā. no eksistenciālā uz praktisko, no praktiskā uz nereālo. no reālā uz ideālo. es pēkšņi nezinu, kas par dienu, gadsimtu un kāpēc bruņinieku gadsimtā man priekšā kompis. aiz loga ganās mans baltais zirgs, es tūlīt, tūlīt došos cīņu ar vējdzirnavām izcīnīt, vēl tikai daži meili jānosūta. varbūt kāds bruņinieks atsaucas, nāk palīgā?
vēl es ļoti ļoti ļoti mīlu savu opi un omi. ļotāk vairs nevar.
vēl? vēl es eju pa ielām naktīs un uzlasu izburušus, svešu cilvēku pazaudētus sapņus, lieku starp grāmatas lapām, saspiežu un žāvēju. tad ar knaģiem pieknaģēju pie savas sirds un gaidu, varbūt noder.
vēl es līdzīgi kā misis Rozpetla (vai kā nu tur) no izrādes ar garo nosaukumu, es ielavos guļamistabā, es klausos, kā cilvēks guļ, es gaidu kad viņš sāks runāt, stāstīt par sevi, atklāt, ko domā, kāpēc dzīvo, kāpēc rīkojas tā un ne citādāk, es gribu izprast, es gribu viņu dabūt sev un tikai sev, nelaist vaļā. viņai izrādē tas bija viņas vīrs. man manā jokainajā dzīvē tā esmu es pati. klaidone, bez sirds.
|
|
|