Man tādas bailes ir pastāvīgi, jo šķiet, ka tūlīt kaut kas atkal noies greizi.

(Reply to this) (Thread)

jā, man arī.
tas nu ir pierādījies manā dzīvē- vieglāk būt tādam- ne pārāk laimīgam (bet ne nelaimīgam, tā ar mani nav), kā laimīgam.
un nebūtu gadīgi pie šitā vainot to, ka dzīve tāda, manējā ir okei. pati nesapratu, ko ar šito gribēju pateikt, bet nu kaut kā tā. jātic, ka tomēr tā laimīguma sajūta nepadosies un nāks man uzbrukumā :)

(Reply to this) (Parent)

ar bailēm no laimes var tikt galā, apzinoties, ka tās bendē laimi un piesauc tās galu. Tikai praksē grūti realizējams šis ir - man biežāk neizdodas kā izdodas...

(Reply to this) (Thread)

o!!!! no šī punkta es vēl nebiju paskatījusies, paldies, pamēģināšu :)

(Reply to this) (Parent)

man bailes tā rodas brīžos, kad domāju, ka kādreiz tā konkrētā laime var beigties. bet tās ir muļķības. ja ir iespējams vienreiz būt laimīgs, tad iespējams ir arī trešo, astoto, devīto un bezgalīgi. un kaut vai par to, ka slīd mākoņi, spīd saule un lietus mēdz līt.

(Reply to this) (Thread)

jā, tam vajadzētu būt tikpat vienkārši kā elpot :) muskuļi jāatbrīvo un jāelpo...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tieši tāpēc tik sarežģīti.
citreiz šķiet, ka cilvēka smadzenes elementārām lietām vairs netic/nepieņem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tāpēc man patīk mazi bērni :)
ne pieredzes, ne prāta, ne apdedzinājušies.... tā tikai mēs to savu ciešanu bagāžu staipām līdzi un tas neļauj mums elpot...

(Reply to this) (Parent)