|
|
|
Jūlijs 19., 2006
14:22 brīžam uznāk tāda absolūti idiotiska doma, ka vajag kādam izstāstīt visu (pilnīgi visu) par sevi, par pazemojumiem un sāpēm, par laimes mirkļiem, smiekliem un noziegumiem. bet šī doma ātri pazūd, un i labi, ka pazūd.
|
Comments:
Vispār man ir bijis, ka šādā mirklī izstāstu - ne nu visu, bet kaut ko ļoti intīmu un svarīgu - un tad pēc tam ir tāda sajūta, ka nevajadzēja gan. Ne nu ka tas cilvēks to varētu kaut kā izmantot, nestāstu jau pirmajam garāmgājējam un kas es vispār tāda, bet .... ir sajūta, ka kaut kas tavs, gandrīz vai iekšējais orgāns, vairs tā kā nav tikai tavs.
nu ja!! tieši tā ir bijis, tā "pēcgarša" pēc tam tiešām nav no labākajām:( un dažreiz pēc tam ir grūti ar to cilvēku sarunāties, komunicēt vispār, tāds kā kauns, kā kas. dīvaini. |
|
|
|
|
Sviesta Ciba |