12:39 am - citurSalā rītu sāku ar A.Puntes un J.Glazovas simbiozi. Gāju tuvāk ceļa vidum, jo garmalās vecas peļķes saaudušās režģī un piekaltušas, gaida tizlāku kritēju. Sētā iespiestais purns aizrunāja īstenību, caur trokšņiem un aizdomām es iekāpu tajā realitātē, kas ir sirreāla. Strauji pavilkos līdzi, par laimi aptvēru, ka mašīna aizmugurē ir īsta. Gribēju nodot asinis, bet tas nebija plānā. Jāsamierinās vien ar papīra zoboiem plēstu brūcīti. Tās vienmēr neganti smilkst. Pie okupācijas muzeja dzeltenais ikaruss krieviski bļāva. Atmiņā tas briesmonis kā dzīvs. Ziemā leduspuķes plauka tur košāk, kā citur. Nez, varbūt ģenētiski modificētas bija. Mīnusi un plusi tur parasti mērijās pēc citas skalas. Durvju spraugās, vai tajā garmoškā pa vidu, beži tika iespiests un iesprostots nemitīgi skrejošs ceļa gabals. Tur vienmēr bija kāds vīrietis ādas jakā ar indīgu odekalonu nolējies, tā, ka rīklē dzēla un rīta tēja skrāpējās laukā. Parasti bija arī večuki, kas smirdēja pēc gumijas. Tos vientuļos, kas savecējuši tik ļoti, ka palikuši no sīkstuma stīvi un iedzelteni, noteikti no nāves gūltām izcēla un tajā pašā ikarusā sakrāva kaudzē, lai lielu naudu taisītu. Aiz dzeloņstieplēm savārot katlā, piesmakuši saulainā masā uz zemes atstātās miesas, lai dzimtu smirdīgas gumijas pīles. Gan jau arī citi zvēri, man bija tikai pīles. Iegāju autletā, nopirku kaudzi ar grāmatām, jo riebjas man šmotkas pirkt, pat pieskarties pretīgi. Es varētu lasīt grāmatas, reizēm citiem taisīt ēst, un šad tad izmazgāt grīdas, jo ūdens, un arī to var izdarīt perfekti. Salā ir tā dievīgā sajūta, kad vairs nav auksti, šūnas ārdās, pirksti nedaudz pietūkst, un ir īslaicīgi silti. |