12:36 amBērnībā man mamma mācīja, ka cilvēkiem vajag palīdzēt. Pēc viņas parauga arī es ik dienas kādam ubagam iemetu pa kādam santīmam. Pārtraucu to darīt otrajā klasē, kad biju redzējusi, kā tās vecis no krūzē samastejiem melnajiem santīmiem izvilka spožo lata monēt un iebāza to kabatā. Man, kā bērnam, tas likās ārkārtīgi negodīgi.Šodien stāvot pieturā pagriezos un pēkšņi 35 attālumā no manas sejas ir biezas brilles aiz kurām lūgumā savilkta seja. Acumirklī sažņaudzās iekšas, tostarp kuņģis, spiežot uz augšu rīta kafiju. Pēc neizbēgama acu kontakta atskanēja stāsts par sirds pilieniem un konkrēto summu. Tikmēr kabatā biju sataustījusi neaptverta diametra lielas monētas, iemetu tās vēl līdz galam neatvērtajā saujā, lai tikai ātrāk varētu novērsties. Uz visu dienu paliek pretīga pēcgarša. Manas personīgās telpas durvis brutāli izgāstas. Jēls caurums, kas jāsalāpa. Un es nesaprotu, kas manā standarta (lieciet man mieru, man ir vienalga) sejā citus uzrunā, jo, ja nepaspēju savlaicīgi nolasīt konkrētā indivīda nodomu un sviebties, viņi vnm pienāks pie manis. |
Sudraba skaņa.
October 23rd, 2012
10:09 pmŠovakar savu saspringto muguru atstiep pret baznīcas cieto solu. Noklausījos "Dievs, Tava zeme dag!" |
Powered by Sviesta Ciba