| 01:12 pm
Man kā blondīnei tomēr piedien nēsāt rozā krāsu. Tieši tik daudz, cik vecrozā šalle un lūpu spīdums. Iegāju veikalā un likās, ka čalītis aiz kases vnk iztecēs. Tad viņš sekundes laikā savācās, iztaisnoja muguru, izrieza krūtis un, acis nenolaižot, apkalpoja rindā stāvošos pircējus. Šie neizpratnē, kas pievērsi pārdevēja uzmanību, sāka grozīties riņķī un aplūkot, kas ienācis pa durvīm. Sakotēji arī es neapjēdzu, kas šim lēcies. Kad pienāca mana kārta norēķināties, viņš apbēra mani ar neskaitāmām laipnības frāzēm, skatieniem un smaidiem. Uz ko viņam atbildēju ar saspīlētu smaidu, jo knapi apvaldīju iekšā vārošos histēriskos smieklus par to putiņu aiz letes ar saboztajām spalvām un nolaisto asti. |