06:14 pmBija burvīgs vakars. Sēdēja trīs dāmas, dzēra čaču nosmērējušas sejiņas ar aizvēsturiskām dūņām (psc, cik kolosāla sejas maska! Par tādu nav žēl izgrūst dažus desmitus latu).Oktobra beigās braukšu praksē uz Vāciju. Tas neskatoties uz maniem nesekmīgajiem septītniekiem un gandrīz neapmeklētā otrā semestra. Patiesībā situācija ar kolēģēm visai nepatīkama un neērta, jo daža laba, uzcītīga teicamniece atstāta aiz borta tikai tīri cilvecisku apsverumu deļ. Bet kas ta’ man, es tikai piekritu piedāvājumam. Godīgi sakot, es arī savā mašīnā neņemtu nevienu, kuram par visu ir savs, nevienu neiteresējošs un absolūti nenozīmīgs viedoklis. Galvenais iemesls gan ir nespēja sastrādāties un komunicēt. Pēdējā laikā nenormāli aizkaitina apkārtējo (šeit domaju jaunus, veselus, perspektīvus cilvēkus) ņerkstēšana par to, cik viss grūti, tb grūti, jo vispār kaut kas jādara, jo saule nespīd pietiekami spoži un varavīksnes galā nav midžits ar zelta podu. Tā vien gribas sabļaut, lai izvelk savus deguntiņus no sērīgajam letiņu pasakām par nabadziņiem, bārenišiem un atpalikušajiem trešajiem tēva dēliem un sāk paši darīt kaut ko savā labā. Bet laikam, kamēr vajadzība vai saprāta balss nespiež pacelt pakaļu no krēsla, viss šķiet neinteresants, nevajadzīgs un nenozīmīgs. Par spīti uz visu to atbildu ar platu smaidu un tekstu, ka man gan - viss ir brīnišķīgi. Lai dzīvi padarītu interesantāku un būtu vēl viens ķeksītis portfolio pieteicos sūdīgi apmaksātā darbā, kas aizņems visu manu brīvo laiku tuvākos trīs menešus. Bet kā parasti, viss labais un sliktais nāk pār galvu milzīga daudzuma. Un nu man mēneša laikā (šoreiz par labu atalgojumu) jānomālē vesels kamīns. Ar to mana diena kļūst vēl garāka, miegam atlicinot vien kādas stundas piecas. Ko tur daudz! Izgulēšos, kad būšu zem zemes. |