01:27 pmLīdz ar septembri pilsētā ieradies tik ļoti mīlētais vejš, ikdienu ir sācis diktēt kalendārs, ir atsākusies rutīna pēc kuras biju sailgojusies. Nu ir rodama pārlicība, ka viss ir ideālā kārtībā.Šajā vasarā izdzīvotas vismaz trīs vasaras, izsmēķēts kāds miljons cigarešu, izdzerts kāds tūkstotis litru vīna, smejoties par piecgadi pagarināta dzīve, mūžīgā atmiņā ierakstītas draudzības, cilvēki, notikumi.. Kā parasti viss jaunais nāk ar jaunu dzīvesvietu, kuru vēl tikai garasos meklēt. Šobrīd klusītiņām atvados no mitekļa Centrā ar sajūtu, ka arī šī vieta, pavisasm nedaudz, bet tomer pietrūks. Tagad savas mīļākās dienas stundas aizsāku mātes ciemā. Jau pirms septiņiem no rīta izbraukājoties ar velosipedu, baudot speciāli man gatavotās brokastis un aiztaupot traumējošus braucienus sabiedriskajā transportā. Bet par svetāko ir kļuvusi stunda pirms lekcijām, kad raugoties Raiņa profilā malkoju otro kfijas krūzīti, smēķēju pirmo rīta cigareti sev tīkmu melodiju pavadībā. Un tikai tad ir iespējams ar piesadzibā apslēptu smaidu komunicēt ar tarkšķošajām lēdijām nesākot bļaut, cik gan viss ir brīnišķīgi, un fakts, ka pasaule brūk tieši virs galvas vairak nekā bieži, ir tikai īslaicīgas neērtības. Bet tas viss ir nebūtiski. Svarīgi, ka zinu , ko velos, nebaidos skaļi teik un nedodu nevienu iemeslu apšaubīt manu varēšanu. |