Sudraba skaņa.

March 9th, 2011

08:35 pm - Mhm.. es arī par gavēni.

Tā kā ir vairākas lietas, no kurām jau kādu laiciņu palēnām atsakos, tad nu šis ir ideālākais laiks, lai to izdarītu līdz galam. Ar atteikšanos/atturēšanos no kaut kā problēmas nebūs, ja jau reiz to apņemos, bet ar vēlmi sākt rēķināties ar laika eksistenci gan. Visus trīs vai četrus savus plānotājus kādu pusgadu esmu atstājusi pilnīgā aizmirstībā. Dzīvojot bez sīkā piezīmītēm un atgādinājumiem, es pārāk bieži pakļaujos mirkļa apstākļiem, kas nereti atsaucas uz tiešajiem pienākumiem vai būtiskākām lietām. Un tā kā es dzīvoju mirklī/tagad notiekošajā šāda sevis nedisciplinēšana reizēm kaitē. Jāteic, negrasos sev ko liegt vai sevi kā ierobežot(jo galu galā, mirstot badu, neviens par augsto mākslu nedomā), bet vēlos sakārtot lietas sev apkārt un sevi pašu.

09:17 pm

Pēdējā pusotra gada laikā esmu iemācījusies dzīvot vieglāk. Tādā ziņā, ka nesatraukties par visādiem niekiem, lietām ko nevaru ietekmēt vai izmainīt. Dzīvoju šeit un tagad, tāpēc skolā esmu atstājusi pagalam nenopietna cilvēka iespaidu. Patiesība ir tā, ka ir pietiekam daudz problēmu par kurām tiešām vērts domātu, man tie ikdienas sīkumi ir absurdi smieklīgi. Vēriens, ar kuru raugos uz dzīvi, ir gana plašs, lai nebūtu laiks skaitīt smilšu graudus pludmalē. Bet reizēm tā vien gribētos pieķerties puteklim vai skabargai svešā/savā acī un aizmirst visu citu.

09:42 pm

Cilvēki, kas nespēj muļķības atstāt bez pamatojumiem vai piekarinātām morālēm, nobeidz prieku par to tukšumu un bezjēdzību. Ar tādiem nekad nav līdz galam jautri.

10:03 pm

Nekādi nevaru beigt priecāties par uzkačātajiem novērotājas skiliem. Zīmēti un gleznoti tik daudzi modeļi, ka aiz sejasizteiksmēm apslēptās emocijas nolasāmas acumirklīgi.

11:30 pm

Šajā vīkendā esmu nolēmusi kārtīgi atpūsties, bet jau tagad zināmas tās lietas, kas jāpadara. Tomēr sākšu piektdien, kad nopirkšu viņčiku un došos uz vakariņām pie jaukiem cilvēkiem.
Šī bija desmitā diena skoliņā. Parasti savau darba nedēļu iespiežu trijās vai četrās dienās. Šoreiz jāuzsit sev uz pleca, jo līdz šīm esmu izvairījusies tikai no vienas kūku ēšanas, noignorējusi vienu lekciju, bet tās vietā apmeklēju citu un nogulējusi vienu anatomiju. Bet tā vien šķiet, ka rītdiena būs vissmagākā.
Previous Day - Next Day
Powered by Sviesta Ciba