: Siņemā
noskatījos "Boj s Teņu". latviešu kinematogrāfam līdz tam vēl tālu (tieši tehniskajā izpildījumā). varbūt ka nemaz nav vērts uz LV cerēt? mēs pašlaik esam iestiguši tādā kā purvā, tiek ražotas dokumentālās, pa retam arī kāda spēlfilma, taču objektīvi skatoties spēlfilmas ir sūdi (arī Pakalniņas, lai nu man viņa piedod, bet Pitons bija drausmīgs) savukārt ar dokumentālajām tālu neaiziesi. nav biznesa kā Krievijā - Nočnoj Dozor un Tureckij Gambit savāca katrs pa 15 miljoniem, Gosudarstvennij Sovetņik jau pirmajā nedēļā paarkāpa miljona robežai. viņus (tb krievus) skatās paši krievi - daudzmiļonā auditorija. arī Indijā viņu vietējos sūdus skatās indiešu miljards (jā indieši jau ir miljards). ko lai iesāk vietējais censonis? reāli kopprojekti parasti sanāk pašvaki (vienīgā labā kopražojuma filma kuru atceros - Bezgalīgais Stāsts), valsts naudu iedod pašiem advancētākajiem (Pakalniņa, Streičs un Ko). vēl var strādāk kopā ar studijām (Platforma, Vides Filmu studija - veiksmīgākie piemēri) - tās reāli arī ir vienīgie glābēji.
viens no iemesliem šai situācijai - idiotiskie latviešu priekšstati par to, ka filmai ir jābūt mākslai nevis naudas pelnīšanas līdzeklim. valsts iedod mazliet naudas vienam režisoram, tas tad nu raujas vaiga sviedros, lai uzfilmētu kādu vietējas nozīmes stāstu mēģinot tam visam piekabināt māklinieciskās vērtības. jūs teiksiet - bet viņam tak nav to miljonu kas ir holivudai. pareizi nav. bet lai nofilmētu jēdzīgu filmu miljoni nav vajadzīgi, ir nepieciešama ideja. un svaigs skatījums uz dzīvi (šajā sakarā piemērs - Darena Aronofska Pi, sci fi filma kura izmaksāja 60 000$!). viss augstākminētais attiecas tikai uz spēlfilmām, gods kam gods, dokumentālās mums pat ir ļoti labas. un arī tas kaut kā liek aizdomāties. dokumentālās mums ir ok, kāpēc spēlfilmas ir tādi mēsli? provinciālisms. kāds ir piedirsis skolas bēniņos un mums par to ir jāpriecājas (tas pats Pitons). ja jau tā ir scenāristu vaina, tad lai režisors labāk izvēlas ko filmēt un ko nee. par cik pie mums ir tāds filmu bads, tad arī katrs scenārija gabaliņš tiek nosaukts par zeltu un iecelts saulītē. kur ir oriģinālās idejas? kur ir revolūcija? pašlaik lielas cerības lieku uz jaunajiem rakstniekiem (Ābeli, Bankovski).
kaukā vajadzēja izteikt savas šaubas par latvijas kino nākotni. ja tā turpināsim ar 1-2 spēlfilmām gadā (pret kurām kritiķi izturas labvēlīgi, jo paši pirms tam ar komitejas palīdzību ir iedalījuši tām finansējumu, ja nemaldos, viens no tās komitejas locekļiem ir arī mans pasniedzējs un visā visumā viņš ir prātīgs cilvēks, taču man liekas, ka laiks ir dod vietu jaunajiem), kuras galu galā iegūst atsaucību tikai pie mums jo tās taču ir latviešu (vienalga kādas kvalitātes, bet tā taču ir latviešu! - izrunāt ar uzsvaru uz latviešu), tad arī turpināsies šī stagnēšana. un nav ko cerēt uz ārvalstīm, tjipa viņi te nāks un visu uztaisīs mūsu vietā. pašiem vajag darīt!
nu tad uz pozitīvas nots beigšu savas pārdomas par savu nākotni :)
noskatījos "Boj s Teņu". latviešu kinematogrāfam līdz tam vēl tālu (tieši tehniskajā izpildījumā). varbūt ka nemaz nav vērts uz LV cerēt? mēs pašlaik esam iestiguši tādā kā purvā, tiek ražotas dokumentālās, pa retam arī kāda spēlfilma, taču objektīvi skatoties spēlfilmas ir sūdi (arī Pakalniņas, lai nu man viņa piedod, bet Pitons bija drausmīgs) savukārt ar dokumentālajām tālu neaiziesi. nav biznesa kā Krievijā - Nočnoj Dozor un Tureckij Gambit savāca katrs pa 15 miljoniem, Gosudarstvennij Sovetņik jau pirmajā nedēļā paarkāpa miljona robežai. viņus (tb krievus) skatās paši krievi - daudzmiļonā auditorija. arī Indijā viņu vietējos sūdus skatās indiešu miljards (jā indieši jau ir miljards). ko lai iesāk vietējais censonis? reāli kopprojekti parasti sanāk pašvaki (vienīgā labā kopražojuma filma kuru atceros - Bezgalīgais Stāsts), valsts naudu iedod pašiem advancētākajiem (Pakalniņa, Streičs un Ko). vēl var strādāk kopā ar studijām (Platforma, Vides Filmu studija - veiksmīgākie piemēri) - tās reāli arī ir vienīgie glābēji.
viens no iemesliem šai situācijai - idiotiskie latviešu priekšstati par to, ka filmai ir jābūt mākslai nevis naudas pelnīšanas līdzeklim. valsts iedod mazliet naudas vienam režisoram, tas tad nu raujas vaiga sviedros, lai uzfilmētu kādu vietējas nozīmes stāstu mēģinot tam visam piekabināt māklinieciskās vērtības. jūs teiksiet - bet viņam tak nav to miljonu kas ir holivudai. pareizi nav. bet lai nofilmētu jēdzīgu filmu miljoni nav vajadzīgi, ir nepieciešama ideja. un svaigs skatījums uz dzīvi (šajā sakarā piemērs - Darena Aronofska Pi, sci fi filma kura izmaksāja 60 000$!). viss augstākminētais attiecas tikai uz spēlfilmām, gods kam gods, dokumentālās mums pat ir ļoti labas. un arī tas kaut kā liek aizdomāties. dokumentālās mums ir ok, kāpēc spēlfilmas ir tādi mēsli? provinciālisms. kāds ir piedirsis skolas bēniņos un mums par to ir jāpriecājas (tas pats Pitons). ja jau tā ir scenāristu vaina, tad lai režisors labāk izvēlas ko filmēt un ko nee. par cik pie mums ir tāds filmu bads, tad arī katrs scenārija gabaliņš tiek nosaukts par zeltu un iecelts saulītē. kur ir oriģinālās idejas? kur ir revolūcija? pašlaik lielas cerības lieku uz jaunajiem rakstniekiem (Ābeli, Bankovski).
kaukā vajadzēja izteikt savas šaubas par latvijas kino nākotni. ja tā turpināsim ar 1-2 spēlfilmām gadā (pret kurām kritiķi izturas labvēlīgi, jo paši pirms tam ar komitejas palīdzību ir iedalījuši tām finansējumu, ja nemaldos, viens no tās komitejas locekļiem ir arī mans pasniedzējs un visā visumā viņš ir prātīgs cilvēks, taču man liekas, ka laiks ir dod vietu jaunajiem), kuras galu galā iegūst atsaucību tikai pie mums jo tās taču ir latviešu (vienalga kādas kvalitātes, bet tā taču ir latviešu! - izrunāt ar uzsvaru uz latviešu), tad arī turpināsies šī stagnēšana. un nav ko cerēt uz ārvalstīm, tjipa viņi te nāks un visu uztaisīs mūsu vietā. pašiem vajag darīt!
nu tad uz pozitīvas nots beigšu savas pārdomas par savu nākotni :)