basketbols - 1. Septembris 2009

šodienas SA Strauss izvirzīja divas versijas, ko nozīmē sauklis "Tagad vai nekad".

esporta komentāros atradu, manuprāt, vislabāko izskaidrojumu: kad vēl kodīs (lasi - izklaidēsies jebkurā diennakts laikā un ar dažāda stipruma dzērieniem), ja ne izlases kopā būšanas laikā?! [kodīs ar vecajiem draugiem vēl no jaunatnes līgu laikiem] tagad vai nekad?!

Tādiem lietpratējiem kā V.Valters un žurnālisti, arī daudzi komentāru rakstītāji, būtu jāsaprot, ka basketbols ir vien neliela daļa katra cilvēka dzīves. Kādam tas varbūt nodrošina pārticību, bet psiholoģiski un sociāli ir ļoti daudzi faktori, kas ir jāattīsta ārpus basketbola. Treneriem un faniem, protams, šķiet - jātrenējas basketbolā 24/7 ! Jau iepriekš rakstīju, un tagad atkārtoju, ka tā nav pareizi. Šēnhofs šajā jautājumā pauž sakarīgu nostāju, taču viņu visi (daudzi) publiski norej...

Ar iepriekšējo ierakstu gribēju pateikt lūk, ko:

Ne visi Latvijas izlases basketbolisti vienmēr ir audzināti kā sociāli pilnvērtīgi cilvēki, bet reizēm gan tikai kā gaļas gabali, kas skrien pa laukumu un sasniedz rezultātus basketbolā.

No treneru puses - viņiem prāts nav nostādīts tādā līmenī, lai viņi sevi apzinātos kā pilnvērtīgas personības.

Viss ir loģiski. Problēmas sākas galvā. Ja treneris nevar palīdzēt, tad nākas risināt pašiem. kā? lūk, tā...

Lielākā bijušo basketbolistu-praktiķu (kuri tagad ir TRENERI!) problēma ir teorētisko zināšanu un psiholoģijas zināšanu trūkums. viņi var zināt tikai tik, cik paši karjerā ir piedzīvojuši. Un cik plaša ir viņu pieredze? Bij. PSRS? smieklīgi. Irbe labi pateica! - http://www.youtube.com/watch?v=MrHfAd2Xxe4