labums ir nevis kvantitātē un pat ne kvalitātē, bet harmonijā. un harmonija dabā ir tas, ko cilvēks nemitīgi brutālā kārtā izjauc, un visi sūda grīnpīsi ir kā plāksteris mironim. cilvēks funkcionē kā parazīts, ņemot, bet gandrīz neko nedodot pretī + patoloģiskos daudzumos pavairojot daļu no resursiem, t.i., tos, kas viņam pašam ir vajadzīgi. dabai cilvēks nav vajadzīgs. cilvēks ar savu tendenci "pakļaut un uzvarēt".

un atkārtoju - tad, kad cilvēks ir miris (un viņam nav dvēseles), tad viss gluži vienkārši ir beidzies. nav pat atmiņu. nav pat domas par to, ka "varbūt nākamnedēļ es būtu noķēris labāko orgasmu dzīvē". sorry, nē. labākais orgasms jau ir bijis, tas ir pagājis, aizmirsts, tas uz tevi vairs neattiecas, jo "tevis" vairs nav, attiecīgi nav vairs kam nožēlot un nav arī objekta, par kuru nožēlot. ja cilvēkam nav dvēseles, tad viņš no "kustīgas protoplazmas" kļūst par "nekustīgu protoplazmu", ko tur muldēt par "laimi", "interesi", "patikšanu" vai citām figņām, kas ir tikai ļoti advancēti refleksi, kas būtībā neatšķiras no pamirkšķināšanas, kad acs gļotāda ir izsusējusi, vai šķaudīšanas.