Y
Dec. 29th, 2017 | 02:00 pm
From:: barcelona
Tev acīs bija ierakstīts, ka salauzīsi manu sirdi, sabradāsi un tad aizcirtīsi durvis tā ka apmetums no sienām nobirs kā smalks sniedziņš negaidīts jūlija dienā. Banāli, banāli, bet tiešām. Tavai kreisajai varavīksnenei ir tāds mazs zelta krāsas plankumiņš, kripatiņa, kas šķiet īpaši iemirdzējās tad, kad Tu runāji par lietām, ko mīli. Piemēram savu tēti un mammu un māsu un lauku mājām, ko atjaunoji ar, īsti nesapratu, kaut kādiem konkrēta gadsimta darbarīkiem, nevis mūsdienu instrumentiem. Vēl neilgi pirms Tu teici, ka Tev esot bail no manis dažreiz. Sasmējos, nedaudz pat sajutos lepna, ka es takaja vsja takaja raz takaja tagad saprotu, ka tas absolūti nav tas, ko es gribu, lai otrs jūt, bet tad laikam jau bija par vēlu, ko labot. Mūsu attiecību, manu ilgu tramvajs bija iegājis stabilās sliedēs un es atteicos redzēt, kur tās ved. Ai, lai vai kā, es biju apmāta, tas ir skaidrs, par Tevi vien domāju, darbā, pa ceļam uz darbu, pa ceļam uz mājām, uz nakti, no rīta. Es vairs neatcerējos kā domāt par citām lietām. Tas tā, runājot par cik nožēlojama es palieku, kad salīmējos. Ārēji ne, bet iekšā, iekšā es esmu tik trausla un jūtīga, ka riebjas.