.
Nov. 22nd, 2017 | 03:17 pm
From:: barcelona
Labi, es beidzot noformulēju, kas notiek. Man ir bail no dzīves. Tāpēc, ka tā ir liela, plaša, dažāda, neviennozīmīga un biedējoši neparedzama. Ne jau man dzīve, protams, ne. Manējā ir parasta un vienmuļa un dzīvību un garlaicību neapdraudoša, un vēmiens nāk. Bet tā īstā dzīve, tā gan ir mutuļojoša un bīstama. Un man ļoti gribas būt tur, es visu laiku par to runāju, domāju, sapņoju. It kā arī tīri praktiski, speru soļus, bet man taču apakšā ir bail. Es to īsti nejūtu, liekas, ka nav, bet nu jābūt taču man bail. Varbūt tāpēc mans ķermenis sabotē mani. Cilvēkiem ir bail no nezināmā, es neesmu izņēmums. Es nevaru izslēgt bailes, un tas nav vajadzīgs. Man patīk domāt, ka es esmu īpaša, ļoti patīk, taču tas ir statistiski maz ticams. Tāpat kā laimests loterijā, uz kuru es arī gaidu visā nopietnībā.